Ģimenes psihoterapija darbā ar bērniem

Ģimenes psihoterapija darbā ar bērniem

Nereti pie ģimenes psihoterapeitiem griežas vecāki, kuru bērniem ir parādījušās psiholoģiskas vai uzvedības problēmas mājās vai skolā. Ģimenes sistēmiskai psihoterapijai ir raksturīgi, strādājot ar bērnu, vienlaicīgi neizlaist no redzes loka pārējos ģimenes locekļus, kā arī savstarpējās attiecības, kas valda ģimenes sistēmā starp visiem iesaistītajiem locekļiem. Līdz ar to, nereti iznāk tā, ka bērns ir tas, kurš “atved” pie ģimenes psihoterapeita visu ģimeni.

Strādājot ar bērnu ģimenes psihoterapijas procesā tiek pielietots ļoti plašs un daudzveidīgs terapeitisko tehniku un paņēmienu arsenāls, kas ietver elementus no smilšu spēļu terapijas, mākslas terapijas, spēļu terapijas un vēl no citiem psihoterapijas veidiem. Bieži ģimenes spihoterapijas rezultātā ne tikai uzlabojas bērna uzvedība un psiholoģiskais līdzsvars, bet tiek uzlabota arī komunikācija un savstarpēja izpratne pārējo ģimenes locekļu starpā, kā rezultātā uzlabojas kopējais psiholoģiskais klimats visā ģimenes sistēmā.

Ģimenes psihoterapijas  biežums parasti ir viena sesija nedēļā, taču bērna vajadzību un psiholoģisko īpatnību dēļ sesiju biežums un standarta ilgums (45-50 minūtes) var tikt mainīts.

Raksta autors: Gatis Līdums

 

Smilšu spēle darbā ar ģimenēm

Ģimenes psihoterapijā, darbā ar ģimenēm, izmanto ļoti daudzas tehnikas. Gandrīz visas tehnikas ir domātas, lai ģimeni pamudinātu uz pārmaiņām, paplašinātu izpratni par attiecībām, problēmām, „izgaismotu” neizprastos un neapzinātos ģimenes attiecību musturus, kā arī lai rosinātu cilvēka izjūtas. Svarīgi, ka ģimene nekoncentrējas uz vienu punktu vai problēmu.

Psihoterapeiti uzskata, ka cilvēka zemapziņai ir liela nozīme, vadoties pēc tā, kā mēs rīkojamies un uzvedamies.

Viena no terapijas metodēm ir smilšu spēles terapija, ko iesāka Šveices psihoterapeits Karls Gustavs Jungs, kā arī papildināja Dora Kalfa,kas balstījās uzJunga psiholoģijas pamatiem .Smilšu spēles terapijas pamatā ir arhetipu un simbolu teorija.

Šajā metodē izmanto kasti ar smiltīm, kas ir noteikta lieluma, lai to varētu labi novērot. Terapeitam ir ļoti daudz dažādu figūriņu no visas pasaules- dažādi cilvēku tēli, dzīvnieki no visas pasaules kontinentiem, augi, garīgi simboli, dabas materiāli, mājas, sētas u.c. Tie ir tā saukti simboli. Bērni skatās un būvē savu pasauli, kas ir kā viņu sapnis  uz  kuru var arī apskatīties un, kurš ir par viņiem un priekš viņiem, ko varam redzēt arī mēs- terapeiti. Kad bilde ir izveidota, tad to kopā ar terapeitu arī apskata, un bērns par to kaut ko pastāsta. Terapeitam tur ir izskaidrojums, kas notiek bērna dvēselē. Bērns spēlējas un terapeits ir palīgs, lai bērns kļūtu vesels. Liela nozīme ir pašdziedinošam spēkam, kas ir katrā cilvēkā. Terapeites runātajam vārdam  ir liela nozīme, kā arī drošai, uzticamai videi un  terapeitam kā procesa vērotājam un veicinātājam.

Ģimenes smilšu bildēs ir svarīgi, ka būvē visa ģimene, bet pirms tam būtu labi, ja katrs ģimenes loceklis gūst iespēju viens pats uzlikt savu smilšu bildi, savā smilšu kastē. Liekot kopīgu smilšu bildi, bērni parasti tās jau ir veidojuši. Bet ir ļoti noderīgi arī vecākiem piedāvāt šādu pieredzi-uzlikt savu smilšu bildi. To, kāda ir smilšu spēles iedarbība, daudz labāk saprot, ja izmēģina un darbojas pats. Vecāki var uzlikt bildes par savu dzīvi kopā ar bērniem, vai, ko man nozīmē būt tēvam vai mātei. Pirms smilšu kastē attēlota „ģimenes zemapziņa”, vēl svarīgāka ir atzīšana un centrēšanās pašam uz savu zemapziņu.

Ģimenes smilšu bildes likšanai ir ļoti dziļa iedarbība, kaut arī to neapzinās. Smilšu bildes attēlo ģimenē notiekošo. Liekot ģimenes bildes ir noteikumi par klusēšanu un respektu pret otra uzliktiem smilšu simboliem. Smilšu bildēs bieži tiek pateikts tas, ko nav iespējams izteikt ar apzinātas valodas līdzekļiem.

Ar smilšu bildēm iespējams veikt arī sēru procesu, atvadoties no kāda ģimenes locekļa, vai arī izstrādāt jūtas par jauna ģimenes locekļa ienākšanu ģimenē. Smilšu bildes likšanas laikā iespējams tuvināties viens otram, mazinās pamestība, vientulības izjūta. Šī metode palīdz neiegrimt ciešanās, bet veidot drošāku, jēgpilnāku nākotni. Speciālas metodes ir arī darbā ar pāriem, kas palīdz apzināt pagātni, izprast otra vērtības un vajadzības, kā arī paskatīties ar uz kopīgo nākotni.

Smilšu metodei darbā ar ģimenēm piemīt brīnumains spēk, kur ne visu varam saprast ar prātu, bet varam vienmēr attiekties ar lielu cieņu, labvēlību un mīlestību.

Raksta autore: Iveta Pļaviņa – ārste,ģimenes psihoterapeite,smilšu spēles terapeite.