Biedrības priekšsēdētāji

  

Tagad viņa ir nolēmusi iet tālāk – daļu savas enerģijas ieguldot sabiedrībai noderīgā projektā, par kuru viņa stāstīt vēl neļauj. Diemžēl. “Kad būs gatavs, tad!” viņa nosaka gana strikti, liekot saprast – aiz draudzīgā smaida slēpjas arī vadītājas ķēriens. Kā nu bez tā!

 

Visi iepriekšējie valdes priekšsēdētāji atzinīgi izsakās par biedrības darbu tavā vadībā.

(Smaida.) Es teiktu tā – biedrībai ir noteikts attīstības cikls. Sākumā tajā bija aptuveni desmit cilvēku, un visvairāk spēka viņi veltīja tam, lai dibinātu pašu biedrību un ieviestu Latvijā ģimenes psihoterapiju. Tolaik tas bija ļoti nozīmīgi. Tagad biedru skaits ir vairāk nekā sešdesmit, un jaunā situācija prasa veidot citādu iekšējo struktūru un noteikumus – rakstītus un nerakstītus. Esam kļuvuši aktīvāki. Kopš 2013. gada mums ir kopīgs projekts ar Rīgas Domes Labklājības departamentu – reizi mēnesī notiek publiskās lekcijas. 2013. gada rudenī bija eksperiments ar Garīgās veselības nedēļu. Arī no Domes puses tas bija izmēģinājums – sanāks vai nesanāks.

 

Un izdevās?

Jā un nē. Kaut arī apmeklējums varēja būt labāks, pati ideja ir interesanta, turklāt tā kalpoja par labu impulsu, lai saliedētu biedrus. Līdz šim ne reizi vien ir bijusi sajūta, ka kolēģi ir kopā tikai mācību laikā, bet citādi katrs sēž savā kabinetā. Kad parādās lielāki projekti, visi vairāk mijiedarbojas.

 

Veidojas arī piederības izjūta?

Jā, piederība un savstarpēja domu apmaiņa. Sava veida apputeksnēšanās – tā to varētu raksturot visprecīzāk. Arvien labāk visi saprot, ka tomēr ir nepieciešams komandas darbs. Katrs nav vienīgais es.

 

Vai gribēji, lai tevi ievēl?

(Acumirklī.) Nē! Līdz pēdējam turējos pretī – nē, un viss, bet balsošana notika, un – lūk, biju ievēlēta! Pašai šķita, ka esmu iemesta straujā upē, un man ir jāpeld. Izpeldēsi, būs labi, neizpeldēsi… Bet es jau no paša sākuma jutu lielu atbalstu no kolēģu puses. Jau tajā dienā, kad mani ievēlēja, visi teica: “Ja kaut ko vajag, zvani un vaicā, mēs palīdzēsim, un viss izdosies!”  Šajā ziņā nekas nav mainījies līdz pat šai dienai. Individuāli aprunājoties, es varu saņemt atbalstu. Tāds ir lielu personību pluss – vēršoties personiski, neatteiks nekad.

 

Tev, šķiet, ar to labi veicas. Varbūt tevi jāpārvēl? (Saruna notiek pirms biedrības kopsapulces – Aut.)

Nē, nē, mani pārvēlēt nevajag! (Smejas.) Šie divi gadi ir bijuši ļoti intensīvi – sajūtu ziņā līdzvērtīgi četriem.

 

Pastāsti par tiem sīkāk.

Ir izveidota skaidrāka biedrības struktūra. Kādu gadu domājuši, beidzot esam mainījuši biedrības statūtus. Ir svarīgi nepazaudēt sākotnējo ideju, bet ir pienācis laiks ideju apvienot ar to, kas biedrībā notiek pašlaik. Mainīsim arī nosaukumu, iekļaujot tajā sistēmisko kontekstu.

Iepriekš nebija sakārtots biedrības arhīvs – tas vienkārši stāvēja, salikts mapēs. Tagad kārtība valda arī tajā. Biedrības grāmatvedība gan, jāsaka, ir perfekta – no paša sākuma līdz šodienai.

Turpinājām arī organizēt konferences – tā jau ir tradīcija, kuru aizsāka Maija un Sandis. Ir izveidojušies intensīvāki kontakti ar Eiropas Ģimenes psihoterapeitu biedrību. Katru gadu kāds no mūsu biedrības aizbrauc uz starptautisku konferenci – tā sakot, liek manīt, ka mēs esam arī te, Latvijā. Kontakti ir pietiekami svarīgi, jo tie acumirklī ienes jaunas vēsmas un idejas – varētu noorganizēt to, pamēģināt šito… Tas dod labus impulsus.

Ir izdevies pilnveidot arī organizācijas iekšējās komunikācijas veidu. Izveidots biedrības e-pastu saraksts, un notiek aktīva informācijas apmaiņa – nav tā, ka valde kaut ko izdomā un pārējie neko nezina.

Varbūt gribētos vairāk tikties. Andželikai Kālei bija ideja, ka sanākt kopā varētu reizi ceturksnī – kovīziju veidā. Pārrunāt, diskutēt un pieņemt lēmumus.

Biedrības iekšējie jautājumi ir vairāk vai mazāk sakārtoti, un šobrīd man ir izjūta, ka ir īstais brīdis apstāties un secināt, ko mēs, biedrība, gribam un ko – ne. Tad varētu sekot nākamais posms, kurā mēs domātu plašāk un globālāk.

 

Piemēram?

Piemēram, kā biedrība varētu nopelnīt vairāk naudas. Nevis katrs atsevišķi, bet biedrība kā kopums. Jo, ja biedrībai ir nauda, vairāk kolēģu var aizbraukt pieredzes apmaiņā uz citām Eiropas valstīm. Viens no veidiem, kā to izdarīt – noorganizēt konferenci, kurā iegūtie līdzekļi paliktu biedrības rīcībā.

 

Es tev uzdošu brīnumjautājumu: ja viss būtu iespējams, kāda būtu biedrība?

Ideālā gadījumā tai piederētu pašai savas telpas. Ja tā padomā, tas nav neiespējami – ir tikai jāatrod sponsors. Studentu korporācijām ir telpas, kuras kāds apmaksā – arī biedrībai kāds varētu ziedot dzīvokli! Uzreiz veidotos savas vietas izjūta. Telpās atrastos vieta arī bibliotēkai, citādi grāmatas ir, bet tās staigā pa Rīgu. Kāda atgriežas, kāda ne. Būtu pieejami mācību resursi, vieta supervīzijām un kovīzijām. Varētu izveidot kabinetu ar spoguļsienu – individuālajā praksē tādu uztaisīt izmaksā pārāk dārgi, bet biedrības telpās varētu.

Katru gadu Latvijā norisinātos vērienīgs pasākums, kurā piedalītos arī kolēģi no Eiropas. Mēs aicinātu, un daudzi atbrauktu. Un tā nav tikai vīzija – viņi brauktu labprāt. Kad mūsu kurss vēl tikai mācījās, radās ideja organizēt regulārus pieredzes apmaiņas braucienus. Toreiz prātā turējām Vāciju, bet tagad, šķiet, tā varētu būt jebkura Eiropas valsts. Apskatītu viņu klīnikas un psiholoģiskās palīdzības centrus, uzzinādami, kā viņi strādā. Būtu lieliski, ja šādi braucieni notiktu katru gadu.

Tas īsumā būtu galvenais.

 

Tu salīdzinoši nesen pati beidzi mācības, vai ne?

Jā, tikai dažus gadus pirms tam, kad tiku ievēlēta. Tas visu padarīja vēl grūtāku. Tas tik’ bija lēciens! Varētu teikt – nevis viens solis, bet desmit uzreiz. Esi tikko beidzis mācības, un jau vadi… Bija sarežģīti saprast savu lomu – kas es tagad esmu. Aktualizējās dažādas iekšējās pārdomas. Bet, kā jau teicu, man bija liels atbalsts gan no meitenēm, ar kurām kopā mācījos, gan no maniem tā laika skolotājiem, un tas mani glāba. Tas bija pats, pats, pats svarīgākais.

Sākumā es vēl nesapratu, cik daudz šis amats paņems no maniem resursiem – kā fiziskajiem, tā emocionālajiem. Nezināju arī to, cik daudz informācijas man būs jāapgūst. Līgumu sastādīšana, grāmatvedības lietas, reģistrācija un citi juridiski jautājumi… Rakos cauri, prasīju kolēģēm un kolēģu vīriem: “Kā ir pareizi – šitā vai tā?” Līdz tam neko tādu darījusi nebiju. Mazliet palīdzēja lekcijas, kuras biju klausījusies bakalaura studijās, – personāla vadībā un mārketinga psiholoģijā.

 

Tagad droši vien esi rūdīta.                                              

Jā, mani maz kas vairs biedē. (Smejas.) Tagad es visā, kas attiecas uz biedrības lietām, labi orientējos. Vismaz ir skaidrs, kur meklēt un kam prasīt padomu.

Atceros, Ilona Buša pirms kopsapulces, kurā mani ievēlēja, teica: “Zini, tu to nekad nenožēlosi. Jo tā būs milzīga pieredze.”  Man šķita – man neko tādu nevajag, man tāpat ir labi! Tobrīd plusus nesaskatīju, bet tagad es viņai piekrītu simtprocentīgi, nē, simtdivdesmitprocentīgi. Tas ir neatsverams ieguvums.

 

Tu daudz devi un daudz saņēmi pretī.

Jā. Tas bija abpusēji.

 

Ir versija, ka ģimenes psihoterapija nekad netiks legalizēta valsts līmenī. Ko tu par to domā?

Strādājot LPB valdē, Ansis (Ansis Jurģis Stabiņģis – Aut.) divus gadus ir darījis daudz, lai legalizācija varētu notikt. Piekrītu, tas ir diezgan sarežģīti, jo ir ārsti psihoterapeiti un ir psihoterapeiti ar psihologa vai cita veida izglītību. Es domāju, ir jābūt veselai grupai cilvēku, kas uzņemtos iniciatīvu un atbildību un ļoti cītīgi ietu mērķa virzienā. Bez pārrāvumiem. Tad varētu sanākt. Praktiskais darbs – dokumentu sagatavošana, sūtīšana, iešana uz komisijām un pārrunām – aizņem ļoti daudz laika. Bet neiespējami tas nav.

 

Vai arī tu tajā esi ielikusi savu artavu?

LPB valdē mēs par to esam daudz runājuši, LPB prezidenta vadībā sperti arī praktiski soļi. Jautājums ir aktualizēts, tagad ir jāsaprot, kā to panākt. Valstij mēs īsteni neesam vajadzīgi – kā mēs, 160 cilvēki, strādājam, tā arī strādāsim.Vēl viena problēma – valdības mainās, un ikreiz viss ir jāsāk no gala. Jaunie ministri neko nesaprot, un, kamēr aptver, par ko ir runa, ir jau pagājis vismaz gads.

Esam sākuši domāt arī par ģimenes psihoterapijas mācību iestādes dibināšanu – izveidojot to kā augstākas izglītības iestādi. Teju katrai augstkolai jau ir savs virziens: stradiņiem – mākslas terapeiti, Latvijas Universitātē – kognitīvi biheiviorālā terapija. Tas ir vēl viens iespējamais attīstības virziens – veidot institūtu kā augstākās izglītības un tālākizglītības mācību iestādi, kas sniegtu apmācību sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā. Vēl viens – saprast, kā igauņi ir dabūjuši gatavu to, ka ģimenes terapiju apmaksā valsts. Kā?! Nākamā valde varēs papētīt šo jautājumu smalkāk.

 

Kāpēc, tavuprāt, ir vērts strādāt par terapeitu?

To es sāku saprast, studējot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā – laikā, kad no Sanktpēterburgas brauca pasniedzēja Jeļena Česnakova, brīnišķīga pasniedzēja. Viņa mums iedeva praktisko pusi – psiholoģisko konsultēšanu, aizsākumu terapijai. Mācības bija tik praktiskas un terapeitiski virzītas, ka es sapratu – super, tas strādā! Kursi bija intensīvi un ilga aptuveni četrus gadus, turklāt ikreiz vairākas dienas pēc kārtas no rīta līdz vakaram. Es sapratu, ka varētu tālāk mācīties terapiju, bet kuru – tas man vēl nebija skaidrs. Biju bijusi pie Guntas Jakovelas uz semināriem, maģistrantūrā mums kursu lasīja Gatis Bušs, tā ka ieskats ģimenes psihoterapijā man bija. Šķita – jā, es gribu tieši ģimenistos.

 

Tevi iedvesmoja ģimenes terapeiti.

Jā, es to izvēlējos tieši viņu dēļ. Turklāt paralēli sāku iet pašterapijā un sapratu, ka izmaiņas var būt ļoti fundamentālas. Ja cilvēks piecus gadus un ilgāk iet terapijā, pārmaiņas, kuras viņš pa šo laiku piedzīvo, ir vērā ņemamas. Savā ziņā tu atdzīvojies, atbrīvojies no iekšējām bailēm un kļūsti par to, kas esi.

 

Tavas privātprakses mājaslapā ir skaists stāsts par saulespuķi, kura no visiem augiem dārzā ir visskaistākā, jo necenšas būt nekas cits, kā vien tā, kas ir, – saulespuķe.

Jā, es savā profesijā jūtos labi un ērti, un nekad neesmu domājusi kaut ko mainīt. Šis darbs ir tik radošs! Jomas, kurās varu strādāt, ir daudzas un dažādas, un tas dod lielu iekšējo brīvību. Arī plānošanas ziņā – laiku sev nosaku pati. Protams, ir savi mīnusi – arī atvaļinājumā par sevi jādomā pašai, bet citādi… Iespējams darīt visu ko – strādāt individuāli, strādāt ar grupām, vēl tik daudz kas nav izmēģināts! Kādā brīdī sāku kopā ar audiologopēdi vadīt atbalsta grupas cilvēkiem, kuriem ir logoneiroze. Eiropā un citur cilvēkiem ir pieejama plaša palīdzība, un man gribētos to attīstīt arī šeit. Ideju netrūkst.

 

Ar ko tu visvairāk strādā?

Ar ģimenēm – pāriem un bērniem. Ja piezvana vecāki un saka, ka bērnam ir problēmas, es jau pirmajā telefona sarunā aicinu ierasties visus, un viņi arī atnāk. Varbūt sākumā nāca vairāk sievietes, tagad tas ir pilnībā mainījies. Kur ir bērni, tur ir arī vecāki, turklāt abi.

 

Kā tu teiktu – kādai ir jābūt ģimenei, lai attiecības tajā būtu saucamas par labām?

Sarežģīti… (Domā.) Par daudz sarežģīts jautājums. Lai attiecības būtu. Fakts, ka kopā ir divi cilvēki, vēl nenozīmē, ka viņu starpā valda attiecības – enerģijas apmaiņa.

Bet attiecības jau dziļākajā būtībā vispirms sākas pašam ar sevi, tikai pēc tam – ar otru.

 

Tev ir bijis tā – atnāk ģimene, un tu nezini, ko ar viņiem iesākt?

Protams! Tad es saprotu, ka es neko nesaprotu, un brīdi ļauju visam vienkārši būt. Nezinu, tā ir maņa vai intuīcija, bet kaut kas vienmēr notiek. Man nav ne jausmas, kā ir citiem terapeitiem, bet man, sākot strādāt ar klientiem, ir ļoti daudz radošu momentu. Pēkšņi uzdodu kādu negaidītu jautājumu, noformulēju to citādi nekā parasti, prātā iešaujas laba metode… Shēmu un priekšrakstu jau neeksistē, jo katra ģimene, kas atnāk, ir pilnīgi atšķirīga no citām.

Bet, ja ir daudz darba, parādās nogurums, un radošās spējas kļūst mazākas. Tāpēc arī sapratu, ka šie divi gadi ir gana ilgs posms. Ja es kļūstu neapmierinātāka, un tas sāk izpausties arī attiecībās, tad vairs nav labi. Lai būtu radošums, jābūt lieliskai pašsajūtai.

 

Kā tu rūpējies par savu pašsajūtu?

Man patīk vingrot. Eju uz aerobikas nodarbībām, ieraugu tur Ainu Poišu un saprotu – nekur nav iespējams aiziet, nesatiekot kādu kolēģi. (Smejas.) Joks! Regulāri vingrot man nesanāk, divas reizes nedēļā – tas jau ir labi. Pastaigas, mežs, jūra – arī tas man dod labsajūtu. Ja lauki būtu tuvāk, biežāk brauktu uz tiem; tur ir cita vide un atmosfēra. Cilvēki man brīdī, kad relaksējos, nav vajadzīgi. Piecās dienās viņu man ir bijis pietiekami daudz!

 

Turklāt darba dienas beigās domas par klientiem droši vien turpina malties pa galvu.

Nē. Tā bija tikai sākumā, tagad vairs ne. Kā es to panācu? Nezinu. Bet ir skaidrs – ja nenovelc robežas, atpūsties nav iespējams. Ja kaut kas neliek mieru, ir vajadzīga supervīzija – aizej, un problēma atrisinās. Domāju par klientiem nākamajā dienā vai pirms vizītes, bet vakaros ne. Kā nekā vakarā sākas otrā maiņa – man ir astoņus gadus veca meita, un nekam citam laika neatliek. Mūsu mācību grupā ir sadzimuši daudzi bērni, un turpina dzimt. Kā nekā esam ģimenes terapeiti! (Smejas.)

 

Vai atceries pirmo ģimeni, kas pie tevis atnāca?

Jā, atnāca trīs bērni un abi vecāki. Sākumā bija grūtāk visiem veltīt vienādu uzmanību, bet tas ir laika jautājums. Ģimenes psihoterapijā nav pareizi un nepareizi – tā ir mana un arī pašas ģimenes attīstība, un vienīgais ceļš, kā iespējams iet uz priekšu, – trenējoties. Nav cita veida, kā to apgūt – grāmatā visu neizlasīsi. Turklāt terapeits nekad nav gatavs. Tas ir interesantākais – visu laiku var kaut ko apgūt, piemēram, bērnu vai jauniešu psihoterapiju vai noteiktu jomu, piemēram, psihosomatiku. Tur var – uh! – iet un iet dziļumā.

 

Mēdz teikt – lai terapeits būtu labs, viņam pašam jābūt skarbai pieredzei. Katrā ziņā bez kādas bērnības psihotraumas neiztikt.

Domāju, tā arī ir. Es nezinu, vai ir kāds psihoterapeits bez traumām. Varētu veikt pētījumu – tepat mūsu vidū. Būtu interesanti saprast, vai kādam viss ir bijis labi – sākot jau ar pašu pamatu: drošo piesaisti. Ja es vērtēju pēc sevis, pirmais impulss noteikti bija vēlme tikt galā ar sevi un saviem iekšējiem procesiem. Tikai, ejot dziļumā, var sākt saprast, kas ir kas.

 

Šobrīd tavā dzīvē beidzas viens posms. Kāda ir sajūta?

Tāda, ka viss ir iespējams, un tā ir ļoti aizraujoša sajūta. Ejot un darot, vienkārši kustoties, var sasniegt visu. Un, ja reiz viss ir iespējams, ir tikai jāsaprot, ko es īsti gribu un kā savienot profesionālo jomu ar privāto dzīvi.

 

Sagatavojusi: Zita Vēvere

Foto: Irēna Goluba

2014. gada vasara

No sākuma runājam par biedrību un posmu, kuru Maija pavadījusi, būdama valdes priekšsēdētāja, bet drīz vien mūsu saruna dabiski pāraug pārdomās par psihoterapeites darbu, personības attīstību un sievišķību. “Es varu tikai to, ko es izjūtu,” saka Maija, un šie vārdi precīzi raksturo viņas pieeju dzīvei. Niansētu, emocionālu un daudzkrāsainu.

 

Vai savulaik gribēji, lai tevi ievēl par valdes priekšsēdētāju? 

Pēc savas būtības neesmu no līderiem. Toties es labi pieslēdzos, kad nepieciešams, un es domāju, ka savulaik daudz atbalstīju gan Gati, gan Sandi. Tā, lai pati ietu ar domu kļūt par valdes priekšsēdētaju – tā ne. Bet kopsapulcē visi tur sēdēja – un toreiz mūsu nebija daudz – , Sandis ierosināja manu kandidatūru, padomāju, ka sapratne jau man ir, un īsta argumenta, kāpēc teikt nē, man nebija. Man nav raksturīgs cīnīties ar elkoņiem un kādu pagrūst malā vai īpaši piepūlēties, bet, ja tā laiva piepeld pati – lūdzu, iekāpiet! – kāpēc gan ne. (Smejas.)

 

Kas tev šajos četros gados izdevās?

Man bija ļoti konkrēts mērķis. Atšķirībā no citiem virzieniem mums bija ļoti maz sertificētu ģimenes psihoterapeitu, un bija skaidrs – ir jāsakārto sertifikācija. Visiem citiem virzieniem jau parādījās pēdējās pakāpes supervizori, aprunājos ar Lindu (Lindu fon Keizerlinku – Aut.), ka arī mums tas ir nepieciešams. Tā sakot – lai visas pakāpes būtu sakārtotas. Process bija ilgs un pietiekami nopietns – visam jābūt dokumentētam. Turklāt, ņemot vērā, ka mūsu izglītība nav valstiski atzīta, daudz piedomāju, kā panākt, lai mūsu centieni būtu vairāk vai mazāk likumīgi – ja tā var teikt.

Supervizoru apmācībā piesaistīju arī kolēģus no igauņu izglītības grupas. Sākumā šķita – tur pastāv tāda kā rīvēšanās, bet divi gadi tika pavadīti regulāros semināros, un esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes – viņi novērtējot šo iespēju. Būtībā jau, mācoties supervīziju, sanāk visu atkārtot – vēsturi, metodes, no jauna iet cauri lomu spēlēm. Vēlreiz visu aktivizējot, saliekot jaunus akcentus, rodas arī jaunas atklāsmes. Tāds bija mans devums. Tas paņēma daudz – sagatavot seminārus, kopēt materiālus… Man fiziski pietrūka laika, lai arī tie biedri, kuri nebija apmācības grupā, tiktu iesaistīti. Jā, tā bija par maz. Bet divdesmit cilvēkiem, kas mācījās, tas bija ļoti aktīvs laiks.

Es nesaprotu, kāpēc mums neizdevās, bet, jā, neizdevās – noformēt igauņu grupai dokumentāciju. Manuprāt, vajadzēja lielāku viņu aktivitāti. Es vēl tagad nesaprotu, kas īsti buksēja, kāpēc visu nebija iespējams uzlikt uz papīra.

 

Kā tu teiktu – vai biedrība visus šos gadus darbojas veiksmīgi?

Katra priekšsēdētāja laikā biedrība iziet cauri noteiktam posmam. Gata laiks bija mācības – mācījās tie, kas mācīs citus – un pieredzes uzkrāšanas laiks. Bija cieša sadarbība ar Aristu (Aristu fon Šlipi – Aut.) un Lindu, mērķtiecīgi turpinājās kvalifikācijas celšanas semināri. Tad nāca Sanda laiks. Visi bija aizstrādājušies – katram savs, visi aizņemti un pārslogoti. Lai varētu sākties mācības, kādam no kaut kā vajadzēja atteikties, bet no pasniedzēju komandas, kas tolaik lielā mērā bija arī valde, neviens ne no kā atteikties negribēja. Sandis bija jauns un enerģisks un piedāvāja visu vadīt. Visi jutās apmierināti. Domāju, viņam ļoti labi izdevās visus koordinēt. Tad nāca mans laiks. Tagadējo, Sarmītes posmu, es redzu šādi – biedrības iekšiene ir sakārtota, un var iziet ārpasaulē. Ir sadarbība ar Rīgas Domi, semināri, publicitāte. Viss notiek secīgi un loģiski.

Bet, protams, vienmēr var gribēt vairāk.

 

Ko tu gribētu vairāk?

Sanda laikā bija psihoterapeitu vasaras skolas – varētu pie tām atgriezties. Bet atkal – lai tās notiktu, kādam viss jānoorganizē. Tas ir gana liels darbs – tāpat kā organizēt konferences, bet ar tām mums veicas ļoti labi. Līdz ar mūsu konferencēm Latvijā ienāk kas jauns – smilšu spēles kā instruments, vispār spēļu terapija, Marte Meo… Metožu ziņā sistēmiskā ģimenes psihoterapija ir ļoti daudzveidīga.

Un vēl – agrāk valdes priekšsēdētājam bija raksturīgs visu vilkt vienam. Piemēram, Gatis vilka viens…

 

Viņam daudz palīdzējusi Ilona.

Protams, bet tā ir jau tāda ģimenes lieta, vai ne? (Smejas.) Sandis diezgan daudz izmantoja mācību līdzekļus – viņam bija sekretāres, bet arī viņš bija gana viens. Es mēģināju iesaistīt valdi. Ilona, kamēr nebija kļuvusi par LPB valdes priekšsēdētāju, daudz mani atbalstīja. Bet ar viņu vienu nepietika. Tas ir raksturīgs valdei – sākumā liela iniciatīva, daudz runu, bet, kad nonāk līdz darīšanai, vienam pietrūkst laika, otram pietrūkst… Objektīvi raugoties, tiešām pietrūkst! Nav jau, par ko cilvēkiem uzbrukt. Reizēm gan esmu domājusi, ka sistēmistiem vajadzētu būt vienotākiem. Esam tomēr individuālisti. Lielas personības.

 

Vai ģimenistiem individuālisms ir izteiktāks nekā citu virzienu pārstāvjiem?

Nē, noteikti ne. Svarīgi arī, kā veidojas komandas – kā tās saliekas.

 

Tu esi valdē, strādā par pasniedzēju, sniedz individuālas konsultācijas. Kura no visām jomām tev ir sirdij tuvākā?

Bija laiks, kad šķita – esmu ļoti pārslogota, vajadzētu no kaut kā atteikties. Domāju – kas sirdij mazāk tuvs, no tā arī atteikšos. Tad es sapratu, ka man ir nepieciešama daudzveidība. Katrs no profesionālajiem lauciņiem palīdz citām jomām. Es nevarētu mācīt bez konsultēšanas, un es varu labāk konsultēt, būdama pasniedzēja, jo, lai mācītu, man nemitīgi jāapgūst kas jauns. Es neesmu tik disciplinēta, lai bez ārēja stimula pēkšņi vienu dienu sevis dēļ pavadītu bibliotēkā! Katrs gads auditorijā ir mazliet citāds. Tu nevari atkārtot to, ko darīji iepriekš. Ir jāmainās, un man tas patīk.

Tagad studenti jau pirmajā kursā saka: „Es studēšu doktorantūrā!” Absolūti mērķtiecīgi. Bet es neesmu mērķtiecīgi nonākusi psihoterapijā – durvis atvērās, un es pa tām iegāju.

 

Pastāsti par sākumu!

Tas bija ļoti interesants. Ar Gati studējām doktorantūrā; mana darba tēma bija par saskarsmi. Kur mēs apgūstam komunikācijas modeli? Protams, ka ģimenē! Tika komplektēta ģimenes psihoterapeitu apmācības grupa, šķita loģiski tajā iesaistīties un ģimeni izpētīt tuvāk. Man ļoti patika mācības ar Lindu, Aristu un pārējiem Vācijas kolēģiem – tās deva citu skatījumu: dziļāku, tuvāku un emocionālāku. Es sapratu, ka savā pasaules redzējumā esmu ļoti līdzīga Lindai. Mums sapasēja. Tāda dvēseļu sasaukšanās. Atmosfēra semināros, darbs ar ģimeni – tas mums ir ļoti līdzīgs. Bet no grupas es sāku praktizēt pēdējā – Linda mani jau nopietni sauca uz pārrunām. Tā sakot – vai nu atkrīti, vai ej līdz galam. Padomāju, varbūt tomēr mēģināt iet līdz galam, un man iepatikās. Darbs ar klientiem dod citādu skatījumu un citādu lekciju darbu. Es nevarētu lasīt lekcijas, ja es nestrādātu ar klientiem.

 

Saka gan, ka cilvēki dalās teorētiķos un praktiķos.

Ar to es arī atšķiros. Es ļoti ātri no pedagoģijas teorijas pārgāju uz praktiskajām saskarsmes nodarbībām. Es nevaru stāvēt auditorijas priekšā un runāt par didaktiku skolā, ja es nestrādāju skolā! Es varu tikai to, ko es izjūtu.

 

Cik tev ir daudz klientu?

Kādi sešpadsmit. Nāk klāt un iet prom. Kā jau ģimenes psihoterapijā – tā nav ilgstoša. Tā ir liela atšķirība no individuālās terapijas. Bet esmu ievērojusi – arī individuālie klienti pie manis nāk risināt noteiktas problēmas. Kad tas izdarīts, paņem pauzi un reizēm pēc kāda laika atgriežas. Vai neatgriežas. Es arī nekādā veidā neveicinu piesaistīšanu. Turos pie līguma – pie kā vienojāmies strādāt, pie tā arī strādājam.

 

Terapija palīdz mazināt ciešanas un uzlabo dzīves kvalitāti, bet vai terapijai, tavuprāt, ir ilglaicīgas sekas?

Jā, terapijas gaitā tu strādā ar savām emocijām, izstrādā ciešanas, bet tajā pašā laikā sakārto arī savu ceļu – iezīmē perspektīvu. Un, ja tas ir sakārtots, līdz nākamajam šūpojienam tev ir instrumenti, ar kuriem tikt galā.

 

Bet vienmēr jau nāk kaut kas jauns.

Jā. Vienmēr. Attīstība ir nebeidzama. Tāpēc arī es tagad esmu atjaunojusi pašterapiju. Ir jātiek galā ar jauna vecuma posma izpausmēm, kas man nav pazīstamas, un man ir vajadzīgs kāds, ar kuru es varētu runāt. Neko vairāk jau man no viņa nevajag! Lai būtu cilvēks, kuram es varu uzticēties un kurš atspoguļotu to, ko saku, vai kaut ko teiktajā izgaismotu. Lai viņš tur būtu.

 

Varbūt es kļūdos, bet man šķiet – tu tici arī netveramām, loģiski neizskaidrojamām norisēm. Tu dzīvi netver tikai ar prātu.

Tu nekļūdies. Jā, es uzskatu – ne pār visu cilvēkam ir teikšana. Savā prātā pie šādas atziņas esmu nonākusi dzīves gaitā, bet savā būtībā tāda esmu bijusi vienmēr. Ir kaut kas augstāks – tāds, kas nav aptaustāms, regulējams, izskaidrojams, sistematizējams. Es to nesauktu par mistiku. Precīzāk būtu teikt – ārpus prāta pastāvošs. Varbūt augstākais saprāts. Kas tas ir – Dievs to zin’… Vai arī – Kāds to zina.

 

Tad tu arī droši vien tici, ka dzīvē notiek brīnumi.

Un notiek arī! Tādi labvēlīgi dzīves pagriezieni. Ja tu man jautātu par manu dzīvi, Armanda (Armanda Bisenieka, Maijas vīra – Aut.) un mana satikšanās bija sava veida brīnums. Sastapos ar cilvēku, kas ir tik ļoti manējais. Tā vienkārši notika.

Atceros, laikā, kad vēl nebija mobilo telefonu, man vajadzēja kādu sagaidīt. Man nebija ne jausmas, ar kādu vilcienu viņš iebrauks Rīgā un cikos. Bet jāsagaida ir. Nolēmu – es vienkārši paļaušos un, kad šķitīs – tagad jāiet uz staciju, tad arī iešu. Tā arī notika. Gāju un satiku. Pēc tam ilgi brīnījos. Domāju, brīnumi notiek ar mums visiem – atšķiras vienīgi tas, vai tos pamanām, vai arī ne.

 

Kā kopt intuīciju, lai tā nezustu?

Es domāju, jušana zūd, ja kļūsti pārāk analītisks vai stresains. Par sevi domājot, man intuīcija būtu jāattīsta un jāattīsta – pret klientiem, pret dzīvi, pret savu ķermeni… Nevis jājūtas apmierinātai tāpēc vien, ka tā man ir dabas dota.

 

Tu pieminēji – intuīcija zūd, ja cilvēks kļūst pārāk analītisks. Kā tādam nekļūt?

Pirms dažiem gadiem man ļoti palīdzēja Sanda organizētie retrīti pie budistu mūkiem. Tas bija kas īpašs! Pilnīgi atslēgšanās, desmit dienas klusumā. Tagad, zinot, kā strādā budistu mūki, man gribētos apskatīties, kā retrīti notiek pie Jura Rubeņa. Turklāt tās nav desmit dienas – tātad ir drusku paceļamāk. Pēdējās vasarās uz retrītiem neesmu bijusi tieši šī iemesla dēļ – grūti no atvaļinājuma izņemt desmit dienas. Nebūt kopā ar ģimeni un mazbērniem šķiet par traku. Sev ar to, protams, iegūtu. Iespējams, nāks laiks, kad es atgriezīšos arī pie desmit dienām. Turklāt budistu mūki neuzbāžas ar savu filozofiju, un man ir ļoti svarīgi, lai nemēģinātu uzlikt nekādus rāmjus.

Man daudz palīdz daba. Man ir Džūna, ar viņu ir jāiet staigāt, turklāt es esmu riktīgs dabas bērns. Man vajag aizbraukt uz manu mežu Tērvetē, apstāties pie manām priedēm, pasēdēt pie manas Tērvetes upītes, paklausīties, kā tā burbuļo, apsēsties uz mana lielā akmens… Reizēm domāju – interesanti, tas viss manī no Brigaderes Anneles, vai arī vieta tāda, kas vienkārši mani sauc. Tās lielās, augstās priedes! Un, ja tur vēl nav tūristu! Pilnīgi jāsmejas par sevi – es aizeju uz parku un esmu nikna, ka tur staigā arī citi. It kā mežs piederētu man! Bet bērnībā tur tik daudz cilvēku nebija.

Divdesmit gadu vecumā man nepatika nekādi zemes darbi – kā jau bērnam, kas ir pārravējies! – , bet šobrīd ļoti patīk. Tagad es puķes varu apčubināt tik daudz, cik es gribu; tās zied, un krāsainums dod spēku. Esmu mācījusies arī pirts rituālus, par pirtnieci kļuvusi neesmu, bet man patīk kādreiz kopā ar meitu ieiet pirtī. Bet tā – bez jelkādiem priekšrakstiem. Lai būtu tā, kā mums patīk. Bez rāmja – plūstoši.

 

Kā tu teiktu – vai psihoterapeita profesija maina personību?

Es esmu par to domājusi. Būtu jāmaina – pastiprinot prasmi rūpēties par savu iekšējo līdzsvaru. Atsaucot atmiņā visus dzīvesgudros skolotājus, kas mums savulaik bija, – viņi ļoti daudz piestrādā pie sevis sakārtošanas, noskaņošanas, attīrīšanas. Turklāt man šķiet – jo vecāks kļūsti, jo vairāk pie tā jāpiedomā. Jaunībā veikli pārslēdzies no viena kanāla uz nākamo, bet, jo tu ilgāk ej pa dzīvi, jo šī veiklība mazinās. Tad ir vajadzīgi instrumenti, ar kuriem atslēgties no kaut kā un pārslēgties uz ko citu – no darba uz mājām, un otrādi, no viena klienta uz nākamo… Savi rituāli, savas meditācijas.

 

Kas ir tavi rituāli?

Man vajag pakustēties. Man vajag padomāt. Ļoti būtiska ir telpa, kurā es konsultēju. Man vajag sveci, īsto skatu punktu… Dienās, kad strādāju ar grupu, man pa rokai nav telefona. Man ir jābūt pieslēgtai par visiem simts procentiem. Arī e-pasti tādās dienās man nedarbojas… Tie iegulst, ļoti iegulst…

 

Esmu ievērojusi – tev ir daudz skaistu un oriģinālu rotu. Vai arī tās palīdz?

Jā, man šķiet – arī tās piederas pie rituāliem. Es nezinu, no kurienes tas nāk! Man vienkārši patīk. Kaklarotas, rokassprādzes… Ir sajūta, ka šodien man jāuzliek, lūk, šī rota. Man to vajag, un viss. Man nav nekādu zināšanu par rotām, bet ir sajūta. Kādreiz domāju – ai, vajadzētu taču vairāk par tiem akmeņiem palasīt! Bet – kāda jēga, es taču neiešu pie rotu kastītes, cenšoties atcerēties, kāds akmens šodien jāuzliek.

Tikko bijām slēpot, un tas, par ko es, tur būdama, interesējos, – vai tuvumā nav kāds rotu veikals. Slēpojot! Mēs aizbraucām pie rotkaļa, kas taisa rotas no vietējiem akmeņiem. Tik skaistas!

Ikgadējos tirdziņos varu arī neko nepirkt, bet man vienkārši vajag pa tiem pastaigāt. Tie manī rada prieku. Ir gadi, kad es neko neiegādājos, un ir gadi, kad nopērku un ļoti priecājos. Kāds vīrietis bija uztaisījis kaklarotu un rokassprādzi no Saulkrastu akmentiņiem. Vienkārši no jūrmalā izskalotajiem akmentiņiem! Ir dienas, kad man ir sajūta – man vajag tos Saulkrastu akmentiņus. Vai tie ir sliktāki par dimantiem? Man ne.

 

Vai tev izdodas sevī sabalansēt sievišķību un spēku?

Es esmu gana stipra, bet es nezinu, vai man izdodas sabalansēt. Pieslēdzu savu analītisko domāšanu un dzīves gudrību, lai nekļūtu pārāk dominējoša un neaizņemtu pārāk daudz vietas. Es sevi pieskatu, jo iespējai izpausties jābūt arī visiem citiem. Bet man vēl ir jāpārbauda, vai neuzņemos pārāk daudz. Varbūt neapzināti dzīvē sev sagādāju tādas situācijas, kas prasa atbildību. Kā nekā esmu vecākā māsa, un tā vecākā māsa manī nemanāmi nāk līdzi. Hm, par ko varētu parūpēties?…

 

Ar ko tu dzīvē visvairāk lepojies?

Atceros – kad biju jauna, nevarēju saprast sievietes, kas saka: „Es lepojos ar meitu.” Tas šķita jocīgi. Vai tad ar sevi nevar lepoties?! Bet šogad ievēroju – es tiešām no sirds priecājos un lepojos ar visu, kas izdodas meitai, kas izdodas znotam. Jā, pienāk brīdis, kad ar to lepojas vairāk nekā ar publicētu grāmatu. Šajā ziņā es esmu izaugusi. Skatos uz tiem jauniešiem, un ir laba sajūta. Mazdēls nostājas blakus – savos četrpadsmit jau stipri garāks par mani… Zvanu viņam, bet tur meitene nočibījusi telefonu… Tādi priecīgi mirkļi. Bet tas nenozīmē, ka es tagad sākšu pārņemt viņu dzīvi.

Reiz ļoti domāju par to, kā man ir paveicies būt klāt brīžos, kad top kaut kas jauns. Piemēram, kad veidojās pirmās treniņprogrammas organizācijām, LMT pirmais komandas treniņš. Paskat’, kas tagad no tā ir izaudzis! Kad sagruva padomju savienība un veidojās pirmās bezdarbnieku grupas, strādāju ar viņām. Agronomi, inženieri – statusa cilvēki, kas pēkšņi vairs nebija nekas. Vai augstskolas Attīstība veidošanās. Vai bērnu SOS ciemats – mammu atlase, apmācība, darbs ar bērniem. Vai Iespējamā misija. Esmu gandarīta un priecīga piedalīties kā jauna tapšanā. Tāpēc man arī ļoti patika laiks kopā ar Gati un Sandi ģimenistu programmas veidošanā.

 

Kā tu teiktu – kādā dzīves posmā tu esi šobrīd?

Man šogad būs 55 gadi. Tāds interesants cipars. Jaunībā es dejoju tautiskās dejas, man ir rūdījums, un ķermenis man labi kalpo. Bet es neesmu visus šos gadus nekādā veidā par sevi rūpējusies, un pagājušajā gadā es sapratu – beidzot ir jāsāk. Tā nu man tagad jāiemācās tas, ko citi kolēģi ir pratuši jau sen, – pateikt, ka es, lūk, nevaru kaut ko izdarīt, jo man ir jāiet pie fizioterapeita. Vai uz manikīru. Vai uz sporta zāli. Man ir jāiemācās kaut ko nevarēt.

 

Tu ej uz sporta zāli?

Es eju uz mandalu dejām – sava veida sievišķo jogu. Nekad agrāk par mandalu dejām dzirdējusi nebiju; aizgāju tāpēc, ka pievilka nosaukums. Hm, kas tas varētu būt?! Man ļoti iepatikās, kā fizioterapeite tās vadīja. Bet man tam ir jāatrod vieta. Es nezinu, kā es to izdarīšu! Jāatbīda darbi malā, izbrīvējot laiku savam ķermenim. Tas nozīmē sevi disciplinēt, ielikt laika rāmī, un tas man nepatīk. Bet es sev saku: „Maija, pievērsies taču sev!” Redzēs, kā man ies.

 

Sagatavojusi: Zita Vēvere

Foto: Irēna Goluba

2014. g. pavasaris

  

apsaimnieko īpašumus, ceļ māju, audzina trīs bērnus un, jā, arī konsultē – tiesa, godīgi atzīstot, ka psihoterapija no viņa radošajām izpausmēm aizņem ne vairāk par desmit procentiem. 

 

Savulaik viņš bija otrais, kurš sāka vadīt biedrības valdi – nākamais pēc Gata Buša.

 

Tu vienmēr esi bijis ļoti aktīvs, tāpēc, šķiet, tava ievēlēšana bija tikai likumsakarīga.

Man bija vēlme palīdzēt piepildīt manu skolotāju Keizerlinku misiju – attīstīt Latvijā ģimenes psihoterapiju un pēc iespējas plašāk. Keizerlinki bija apmācījuši ģimenes terapijas pasniedzējus, bet dažādu iemeslu dēļ viņi nenāca kopā un tālākizglītību nesāka. Domāju, misijas apziņa man mazliet aizmigloja prātu. (Iesmejas.)

2004. gadā noorganizēju lielu konferenci Dzimtaskoks, kuru apmeklēja aptuveni 400 cilvēku. Tik neiedomājams cipars parādīja, ka par ģimenes psihoterapiju Latvijā ir liela interese. Līdz tam Latvijā manu runāšanu īsti nopietni neuztvēra, bet pēc konferences domas mainījās. Arī mana skolotāja Linde lūdza organizēt smilšu terapijas izglītības programmas. Teicu kolēģiem: „Aiziet! Es taisīšu izglītības programmas, vai jūs pasniegsiet?” – „Nē,” viņi atbildēja, “tavā uzņēmumā nē, tikai tad, ja to rīkos biedrība.” Viss notika paralēli – mani aiz piedurknes bija sākuši raustīt arī citi kolēģi biedrībā. Vajagot jaunas vēsmas, un es „esot baigi aktīvais”. Laikam jau misijas apziņu, ka degu un gribu darīt, var no acīm nolasīt! Tā mani arī ievēlēja. Es sāku strādāt, kā pašam šķiet, aktīvi – apvienodams divus amatus: valdes priekšsēdētaja un izglītības programmu organizatora.

 

Kas bija visgrūtākais?

Vadīt biedrību nelikās sevišķi grūti, bet veidojot izglītības programmu man bija grūti saliedēt – jocīgi izklausās! – , sistēmiskos ģimenes psihoterapeitus. Katram no pasniedzējiem bija savas pretenzijas (un tas ir normāls komandas veidošanas process), bet es kaut kā biju iztēlojies, ka ies vieglāk. Tā bija laba dzīves skola – manas ilūzijas par to, cik viegli un nepiespiesti visam jānotiek pamazām izplēnēja. Visi ir tikai cilvēki. Pamazām izveidojās laba programma – katrs tajā varēja atrast savu vietu. No vienas puses, veicu savu misiju – forši, ideja sāka dzīvot! Bet no otras bija blakus parādības – biedrībā daži kolēģi sāka domāt, kāpēc citi strādā un pelna, bet daži ir tikai biedri un… nepelna. Man galvenais bija realizēt mērķi, bet nebiju iedomājies, ka tas varētu radīt šāda veida problēmas. Vieni kolēģi atradās it kā priviliģētākā statusā, jo zem biedrības vārda pasniedza, citiem šāda iespēja nebija un tas bojāja attiecības starp kolēģiem.

Mācības bija pabeigusi tā saucamā igauņu grupa, kas izglītību ieguva Igaunijā pie skandināvu un igauņu pasniedzējiem, un es biju tas, kas gāja pie viņiem un aicināja pievienoties biedrībai, ticēdams, ka tā ir baigi foršā ideja. To es vēlāk nožēloju, jo šiem kolēģiem nebija tik viegli realizēties biedrībā.

Paralēli notika daudzi interesanti un labi procesi. Piemēram, mēs rīkojām vasaras skolas, kurās apspriedām un skicējām biedrības attīstību. Nostartējām arī ar iestāšanos Eiropas Ģimenes Psihoterapeitu asociācijā – sagatavojām dokumentus un izpildījām visas prasības, lai mūs uzņemtu. Tika rīkota arī biedrības attīstības sapulce, ko vadīja Ramona Gredzena, analizējot organizācijas attīstību pēc SWOT metodes. Viss tika smuki salikts uz papīra, man vēl joprojām ir visi attīstības plāni. Noputējuši diemžēl… Te nu es nonāku līdz problēmai, kas raksturīga daudzām biedrībām Latvijā. Eiropā profesionālajās asociācijās lielākoties darbojas padzīvojuši cilvēki – faktiski pensijas vecuma. Bērni izauguši, nauda nopelnīta, vairs nekāda stresa, viņus interesē būt pie teikšanas un iedot vadlīnijas jaunajām paaudzēm. Latvijā, lūk, šīs paaudzes nemaz nav – visi ir aizņemti, ieguvuši dažādu izglītību, iestājušies vairākās asociācijās, visās jāmaksā biedru nauda, jāiet uz sapulcēm. Negribas tērēt laiku un spēku, jo ir citas prioritātes. Cilvēki ātri vien zaudē iniciatīvu piedalīties profesionālas biedrības darbā.

 

Vai iniciatīva pazuda arī tev?

Es šobrīd vairs neesmu biedrībā, esmu izstājies. Garš stāsts… organizējot izglītības programmas pamazām attiecības ar daudziem sabojājās. Es reizēm kļūdijos, biju ambiciozs, arī kolēģi manā skatījumā pāris reizes rīkojās pat pazemojoši. Konflikts jau ir sistēmas sastāvdaļa, piliens pa pilienam un rezultātā mana vēlme būt gan biedrībā, gan programmu vadīšanā stipri saruka.

 

Bet tu arī paguvi daudz izdarīt.

Beidz! (Dedzīgi.) Tika izglītoti divdesmit pieci smilšu spēles terapeiti, aptuveni četrdesmit ģimenes psihoterapeiti, biedrība iestājās Eiropas Ģimenes Psihoterapeitu asociācijā, notika attīstības sapulces, un tamlīdzīgi. Es taču redzēju –studenti bija priecīgi! Programmas laikā gan bija sarežģījums – daži studenti nolēma izstāties, un programma vairs nevarēja sevi atpelnīt. Pirms krīzes bijām ar vienojušies, par kādām algām pasniedzēji strādās, bet bija inflācija un pēc dažiem gadiem tas jau izskatījās pēc labdarības projekta. Ar visiem studentiem vajadzēja runāt par nelielu piemaksu. Pārrunas bija smagas, bet beidzās labi – programma tika veiksmīgi pabeigta. No visiem studentiem gan divas dāmas iemanījās nomācīties, tā arī nesamaksājušas… (Smejas.)

 

Šis ir leģendārs stāsts. Esmu to dzirdējusi.

Viena no viņām pat teica – neesot domājusi, ka varētu mācīties un nesamaksāt, bet, skat, kā – var! Nepielaidām pie eksāmeniem, viņa pēc gadiem rakstīja un jautāja, kā to varētu nokārtot. Atbildēju: „Viss vienkārši – samaksā un nāc!” Ko tur daudz zīlēt?!

 

Labi, bet kāpēc tu izstājies no biedrības?

Mans lēmums izstāties bija saistīts ar sertifikāciju un citiem kolektīvajiem lēmumiem, ar kuriem es nebiju mierā. Es vispār neesmu mierā ar situāciju, kāda Latvijā pastāv psihoterapeitu akreditācijas un leģitimizācijas ziņā!

Ir daudzi ceļi, kā legalizēt profesiju, piemēram veidot atsevišķu profesijas nolikumu vai attīstīt ģimenes psihoterapeitu izglītību augsskolās, bet ir skaidrs, ka psihoterapijai, tādu atsevišķu likumu, kā psihologiem neviens neradīs. Ir arī ļoti daudz iemeslu, kāpēc paši psihoterapeiti, kuri šobrīd strādā negrib, lai psihoterapija tiktu legalizēta. Kad Vācijā legalizēja ģimenes psihoterapiju, viena daļa speciālistu netika cauri jaunajai kvalifikācijai un tā notiktu arī pie mums. Somijā, piemēram, ģimenes psihoterapeitu sagatavošana notiek augsskolās, bet šim scenārijam pretojas kolēģi, kas māca. Tas nav tikai ģimenes terapijā, bet visos virzienos.

 

Man šķita, galvenais iemesls, kāpēc tas vēl nav izdarīts, ir cīņa starp ārstiem psihoterapeitiem un psihoterapeitiem, kuriem pamatā ir cita izglītība.

Tas vairāk ir mīts. Ārstu pozīciju iezīmē vairāki argumenti – viņus neapmierina, ka psihoterapeiti neārsti šobrīd ir ārpus likuma regulām un it kā neatbild likuma priekšā par savu darbību (varētu gan tieši palīdzēt legalizēties). Otrkārt, tas ir stāsts par tirgus dalīšanu. Tā pati mietpilsoniskā domāšana – ja nāks kādi citi, būs mazāk darba. Treškārt, daļai ārstu ir vēl aizvien materiālistiski orientēts pasaules uzskats – psiholoģiskās problēmas dzīvo ķermenī, tapēc nevar atzīt psihoterapeitus, kas nav apguvuši medicīnu un tas ģimenes psihoterapijas kontekstā ir vēl jo vairāk neatbilstoši.

Manuprāt galvenais iemesls, kas traucē legalizācijai – nav kolektīvās gribas. Kolēģu, kuri gribētu legalizēt psihoterapiju, ir par maz. Nav kritiskās masas, kurai būtu labi juristi un kura gribētu veidot kompromisus un iekļauties pastāvošajā valsts likumdošanā. Tādi, kuriem deg acis, ir laiks darboties un kuri prot nomierināt tos, kas legalizāciju negrib.

 

Izklausās neiepriecinoši.

Jā, izklausās gan, bet tāpēc jau tu neesi šeit atnākusi, lai aizietu priecīga. (Smejas.)

Tu esi ļoti iedziļinājies austrumu gudrībās un jogā. Kāpēc? Vai nonāci pie secinājuma, ka psihoterapija nepalīdz un ir vajadzīgs kas cits?

Nē, to es sapratu jau ļoti sen – pirms sāku aktīvi rosīties ģimenes terapeitu biedrībā. Es ilgi studēju psiholoģiju – desmit gadus, tad sāku nodarboties ar meditāciju un taustāmi, pārliecinoši, emocionāli un fiziski piedzīvoju to, ka viss, ko apraksta psiholoģija, ir lielā mērā ierobežots un vienpusējs skatījums. Tad man uz vairākiem gadiem iestājās dziļa vilšanās psiholoģijā. Man šķita – es desmit gadus esmu lasījis grāmatas, studējis to, kā ir iekārtots cilvēks, domājot, ka tas man sniegs stabilāku pamatu iekšējai dzīvei un saskarsmei, bet – še tev! Psiholoģija zinātne nevarēja man atbildēt uz jautājumiem par iekšējo dzīvi, par apziņu, par prāta dabu. Tāpēc psiholoģija un ģimenes psihoterapija man ir attiecību instruments, tā palīdz cilvēkiem funkcionēt ārējā vidē, uzlabot attiecības un palīdz man izskaidrot citiem, kas ar viņiem notiek.

 

Bet ne vairāk?

Pašanalīzes rezultātā nelielus solīšus, protams, izdarīt var. Bet pastāv kāda problēma – mēs savā domāšanā visu laiku metam noteiktus apļus. Uz riņķi vien, uz riņķi vien. Tā sakot – es varu atcerēties, ka jau desmito reizi domāju par vienu un to pašu problēmu. Domājam un domājam, un nekas no tā nemainās. Šobrīd pasaulē ir ļoti daudz zinātnisku pētījumu par mindfullness jeb apzinātības praksi, kas ir tā pati meditācija. Tas nav austrumnieciski ezotēriski, bet tā ir viena no visvairāk zinātniski pētītajām metodoloģijām. Ir ļoti daudz pārliecinošu pierādījumu tam, ko mindfullness dod cilvēka psihiskajai un garīgajai veselībai, kā mazināt stresu un novērst depresiju. Tas, ko es savulaik izjutu intuitīvi, tagad varu lasīt pētījumos. Tātad varētu teikt, ka es praktizēju labi zinātniski pierādītu metodoloģiju. Ienesu to arī sadarbībā ar klientiem.

Lai ko terapeiti apgūtu dzīves laikā, tas summējas viņu personībā un dzīves redzējumā. Domāju, arī apgūstot noteiktu virzienu, mēs tiecamies sevi ar to identificēt. Budismā māca, atrodiet labas identitātes. Musdienās – to visu apvieno tā saucamā sekulārā ētika.

 

Nebiju dzirdējusi tādu terminu.

Arī es to vēl nesen nezināju. Tas ir populārs termins, par to Dalailama sarakstījis grāmatu. Ideja šāda – garīga prakse nozīmē sevī attīstīt noteiktas kvalitātes. Mērķtiecīgi strādāt pie tā, lai izkoptu atvērtību, sirsnību, dāsnumu, tīrību, laipnību. Citiem tas padodas pats no sevis. Kāds ir piedzimis ar lielāku devu, cits – ar mazāku, bet, ja mēs šajā ziņā neko nedarām, parādās tendence kļūst arvien aizvainotākiem, neapmierinātākiem vai ārēji izliekamies laipni, bet iekšēji paliekam dusmīgi.

Es mēģinu minētās tikumiski ētiskās īpašības lietot un iedzīvināt, un tas maina mani arī kā terapeitu un instrumentu. Savukārt mindfullness meditācija trenē manu spēju būt klātesošam, esot kopā ar kādu. Tas nozīmē – es neesmu tik aizņemts ar savām paša domām un iekšējo dialogu. Tas kļūst lēnāks, mierīgāks, it kā aiziet fonā, līdz ar to mani klienti jūtas vairāk sadzirdēti, uztverti un saprasti.

 

Daudziem terapeitiem nebūt neizdodas viegli tikt galā ar sevi.

Es negribu sevi glorificēt, ka es tiktu galā. Es domāju, katram ir sava dzīves vēsture. Es jau studēju psiholoģiju, kad mans labākais draugs ar sievu reiz paziņoja: „Klau, mēs vairs negribam būt tavi draugi! Mums ir apnikusi tā tava psiholoģija. Tu visu laiku centies mūs analizēt un kaut ko skaidrot!” Es biju šokā. Tā sākumā notiek ar visiem psiholoģijas studentiem – meklē simptomus sevī un citos, grib palīdzēt, interpretē, kad nevajag. Mani draugi, par laimi, bija pietiekami tieši. Pēc vairākām dienām zvanīju un teicu: „Atvainojiet, es tā vairs nedarīšu, gribu ar jums draudzēties!” Mēs pēc tam forši pavadījām laiku.

Es diezgan ātri sapratu – psiholoģiju sadzīvē ievazāt nevajag. Kad mēs ar Indru (Indra Majore-Dūšele, Sanda sieva – Aut.) iepazināmies, viņa jau bija pie šīs atziņas nonākusi. Ja es saviem vecākiem paziņotu, ka viņi, lūk, paši tikuši traumēti un tagad savu traumu mēģina uzgrūst man, vai tas kaut ko uzlabotu mūsu attiecībās?! Tāpēc es uzskatu – psihologa loma sadzīvē nav īsti pielietojama.

Mani medijos dažkārt aicina izteikt domas – kā, manuprāt, būtu labāk, bet tas var radīt neveselīgu iedomību, ka es tagad zinu vairāk par citiem. Psihoterapeita profesijā iedomība un augstprātība ir lamatas, kas var kaitēt. Tā ir bīstama pozīcija, no kuras es cenšos izvairīties. Ne vienmēr man izdodas, bet es vismaz cenšos.

 

Padalies ar kādu momentu terapeita darbā, kad esi izjutis lielu gandarījumu!

Ir bijušas daudzas reizes, kad cilvēki saka paldies. Neatnāk, piezvana un saka: „Paldies, mums iet tiešām labi!” Tās ir reizes, kad man šķiet – jā, savu darbu esmu izdarījis labi.

 

Jokojot varētu teikt – ja klients neatnāk, tas savā ziņā ir novērtējums. Viņam tevi vairs nevajag!

Nē, tas nenozīmē gan. Reizēm esmu bijis neapdomīgi tiešs, un neatnāk tāpēc. Bet reizēm strādāju kā ar baltiem cimdiem. Atceros – reiz tieši pirms Lieldienām uz konsultāciju ieradās ģimene, kas man, godīgi sakot, atgādināja bokserus. Vecāki tādi intensīvi, bīda lielo politiku un biznesu, dēli – pieauguši muskuļoti džeki. Dūšīgie vecāki saka: „Lūk, dakter, tie zirgi nedara to, ko vajag!” Parunājos iejūtīgi ar dēliem, bet māte promejot izmet: „Jā, dakter, ko lai saka – priecīgas Lieldienas! Lai jums tādas stingras olas!” Un nosmējās. Mājiens ar mietu – viņu skatījumā man tās olas nebija pārāk cietas… (Smejas.)

Un ir bijuši klienti, kas ir ļoti trausli, un, pat ļoti uzmanīgā veidā cenšoties norādīt, kā viņi attiecībās dara sev pāri, jau sarunas gaitā var redzēt – tas viņam ir pārāk smagi.

 

Vai pieļauj domu, ka kādreiz varētu aiziet tuksnesī vai doties vienatnē Himalajos? Kad bērni būs lieli.

Man šī vēlme nekad nav pārgājusi. Bet es esmu baigi iesakņojies un gandrīz jebkurā Latvijas vietā jūtos kā Himalajos. Man nav jābrauc uz kalniem, man pietiek tepatās. Tādā ziņā man nešķiet, ka būtu vajadzīgs garīgais izrāviens tikai vietas dēļ. Bet es gribētu aizbraukt pie vairākiem skolotājiem, lai praktizētu ar viņu atbalstu – tā jā.

 

Tevi nav pametusi šī doma? Tātad savā būtībā esi vienpatis?

Kopš piedzimu, es ļoti labi iztieku viens pats. Dēļ tā, ka ir jādara darbs ar cilvēkiem un jārūpējas par ģimeni, es esmu sociāli daudz iesaistīts, bet būtībā esmu iekšēji vērsts, un, kā raksta populārzinātniskajās grāmatiņās, introvertie atjauno enerģiju vienatnē. Es kā Ziedonis varētu staigāt pa Latviju, apskatot kokus un vietas, un justies labi. Bet man pietrūktu sievas un bērnu. Kad esmu prom ilgāk nekā man gribētos, es viņiem zvanu. Bet citādi – jā, esmu vienpatis. Visu laiku esmu pats sev bijis darba devējs, pats sev izdomāju projektus. Organizēju tikšanās, kas saistītas ar darbu, bet pārējā laikā ar cilvēkiem netiekos un projektus labprāt vadu no mājām. Pavingroju, paēdu brokastis, atveru datoru un strādāju… Es saglabāju savu brīvību.

Man nepatīk strādāt ilgāk par pusi dienas, bet pagaidām man tā vēl nesanāk. Es vairāk vai mazāk strādāju četras pilnas dienas nedēļā, tātad, ja vēl ņemam vērā māju un ģimeni, grafiks ir pilns līdz augšai. Es domāju – labāk ir samazināt darbu, nekā visu pārējo. Cenšos pavadīt pietiekami daudz laika ar ģimeni, bet pašattīstībai laiku atvēlu stihiski – varētu teikt, ka es izmantoju darba dzīvi un dažādas situācijas kā līdzekli savai attīstībai. Visu laiku cenšos mācīties no tām kļūdām, kuras es katru dienu pieļauju, un sevi par to baigi nešaustīt.

 

Un tā ir mācīšanās, kas nebeidzas nekad.

Jā, tā nebeidzas. Bet, jā, man pietrūkst laika vienatnei, kas nebūtu saistīta ar plānošanu un menedžēšanu.

 

Tiešām var teikt, ka psihoterapija ir tikai maza daļiņa no tevis.

Jā, daži klienti nedēļā. Kad es sāku studēt psiholoģiju, manī bija sajūta, ka man ir jāpalīdz cilvēkiem un jāglābj pasaule, laikam ejot, tas kļuvis vairāk par – es palīdzu cilvēkiem apgūt prasmes, kā palīdzēt sev pašiem. Kad sāka zust interese par psihoterapiju, kā pamatprofesiju, tad bija brīdis, kad es pārdzīvoju, jo biju ieguvis labu izglītību un praksi. Darbs ar klientiem ir emocionāli intensīvs un es teiktu tā – ja man būtu jāstrādā četras dienas nedēļā ar klientiem no rīta līdz vakaram, tas būtu nogurdinošāk, nekā līdzīgā ritmā organizēt festivālu. Zinu, ka Indrai būtu otrādi. Katram savs.

 

Sagatavojusi: Zita Vēvere

Foto: Irēna Goluba

2014. gada vasara

 

Šajā kontekstā gluži vai simboliska šķiet aina, kas paveras Gata privātpraksē, – gaitenī rimti burbuļo strūklaka, bet aiz loga nepārtrauktā straumē plūst mašīnas. Gan par iekšējo, gan ārējo pasauli arī runājam.

 

Tu biji pats pirmais valdes priekšsēdētājs. Varētu teikt – tev tika celmlauža loma!

(Smagi nopūšas.) Tas bija tik sen, tik sen… Kā nekā pirms veseliem desmit gadiem! Es īsti nejūtos kā celmlauzis. Mans darbs galvenokārt bija saistīts ar apmācību – es to organizēju, kārtoju administratīvos jautājumus, līdz ar to man automātiski tika dots arī priekšsēdētāja tituls. Drīzāk tā.

 

Tu šajā amatā bija diezgan ilgi.

Es neatceros, cik ilgi. Bet es tiku ievēlēts divas reizes, tas gan.

 

Pašlaik lasu Karla Vitakera grāmatu, un viņš, atzīdams sevi par labu psihoterapeitu, vienlaikus sevi sauc par nekam nederīgu administratoru. Tev bija viegli šīs jomas apvienot?

Patiesībā bija citādi. Es biju priekšsēdētājs, bet darbu mēs veicām divatā ar Ilonu (Ilona Buša, psihoterapeite un Gata sieva – Aut.). Viņa neskaitījās nekas, bet strādājām mēs abi. Tagad atšķetināt, cik daudz darīja viens, cik – otrs, vairs nav iespējams. Tas bija mūsu kopīgais projekts. Administratīvais darbs nav mana stiprā puse – vairāk Ilonas. Es labāk visu daru pats.

 

Skat, kā – tev ir grūtības deleģēt!

Jā. (Domā.) Redz, sabiedriskajā darbā jau neviens – labi, neteikšu neviens, bet reti kurš! – grib kaut ko darīt. Priekšnieks no visiem citiem atšķiras vienīgi ar to, ka ir iestumts amatā, un viņam jādara tikai tāpēc, ka viņš tur atrodas. Faktiski zināmā mērā tas ir nosodījums. Es nepratu organizēt valdes darbu tā, lai tas būtu kopējs darbs. Tas ir šausmīgi muļķīgi un slikti. Ilona to māk daudz labāk. Viņa nostrādāja biedrībā četrus gadus un izdarīja savu darbu ļoti labi.

 

Tad var teikt, ka tev bija koadministrators. 

Jā! Lai gan… Varbūt es pats biju koadministrators. (Smejas.) Es nezinu. Ilona pavisam noteikti bija aizmugurē itin visam.

 

Kādai, tavuprāt, jāizskatās veiksmīgai psihoterapeitu biedrībai?

Es par to esmu daudz prātojis. Reizēm pazib doma – priekš kam tas vispār ir vajadzīgs. Tad es saprotu – nē, ir.

Droši vien biedrības sabiedriskajai dzīvei vajadzētu būt aktīvākai. Tieši iekšējai dzīvei. No vienas puses, cilvēki tai ļoti pretojas. Jau tā nav laika, vēl kaut kādi tur pasākumi… Bet, no otras puses, kaut arī visi pretojas, sabiedriskā dzīve ir svarīga un būtiska. Tikšanās reizi gadā un kopsapulces, es teiktu, ir tikai formāli pasākumi. Es nezinu, vai kāds tajos gūst baudu – domāju, ka ne. Vismaz es noteikti ne. Un, ja es negūstu baudu tādā pasākumā, bet esmu ar tiem cilvēkiem kopā, man automātiski var rasties sajūta, ka tas ir vienīgais, ko es no viņiem varu dabūt. Bet tā nav! Tāda, lūk, problēma – par maz sabiedriskās dzīves. Ja tā būs, pēc tam varēs rasties idejas, kuras īstenot. Pagaidām ir tā: valdes priekšsēdētājs vai, es nezinu, valde domā un dara, bet pārējā biedrība guļ. Tas ir skumji.

 

Tu teici: brīžiem šķiet, ka biedrība nav vajadzīga, brīžiem – ka ir. Kuros brīžos saproti, ka ir?

Kad ir runa par profesionālajiem jautājumiem, piemēram, par sistēmisko ģimenes psihoterapiju. Tādā brīdī es saprotu, ka viena maza balstiņa neko nenozīmē. Ir vajadzīgs lielāks kopums, un biedrība var to dot. Pēdējā laikā es vairāk izjūtu biedrību kā spēku. Varbūt tas ir saistīts ar valdes priekšsēdētāju. Man patīk, ka mūsu biedrībā ir ienākušas jaunas asinis – mēs, tie vecie, zināmā mērā kļūstam seni un tālāk par savu praksi neinteresējamies. Jaunie, kas jau atrodas biedrības galvgalī, ir devuši tai spēku. Man ir prieks viņus atbalstīt. Viņi ir pārmaiņām atvērtāki.

 

Psihoterapeits ar lielu profesionālo un dzīves pieredzi arī varētu dot daudz.

Profesionālajā kabinetā varbūt, bet ne sabiedriskajā dzīvē. Kad kļūstam vecāki, mūsu saites ar pasauli samazinās – sašaurinās kaut vai draugu loks. Tā tas ir. Traucē arī visi zemūdens akmeņi. Kad ienāk jaunie, viņi par tiem neko nezina, un, paldies Dievam, ka tā!

 

Psihoterapeitiem taču vajadzētu būt…

…(Pārtraukdams.) jā, jā, vajadzētu gan! Vajadzētu. Tiešām. Redz, psihoterapeits pēc savas būtības ir individuālists. Katrs pats ir zvaigzne. Savā kabinetā viņš ir vislabākais un visgudrākais, un zvaigžņu komandas nav tās labākās.

 

Bet kā tad ar galveno psihoterapeitu īpašību – empātijas spēju?

Darbā jā – tur tā ir. Bet, kad terapeits ir dzīvē – brauc ar mašīnu, iet veikalā un sarunājas ar citiem –, viņš ir parasts cilvēks. Terapeits ir terapeits savā kabinetā, un ārpus tā viņam nav tādam jābūt. Tāpat kā skolotājam. Skolotāju visi vienmēr uzrunā: „Skolotāj, skolotāj…” Domāju, viņam tas riebjas. Viņš grib būt skolotājs tikai savā klasē, bet ārpusē viņš kāro būt brīvs cilvēks, kuram to Skolotāj! klāt neliek. Domāju, tāpat ir psihoterapeitam. Paldies Dievam, mēs esam dzīvi cilvēki, nevis tikai empātiskas mašīnas! Redz, kad es sēžu kabinetā, es daudz domāju par klientiem, bet ne par to, kas man patīk un kas – ne. Bet brīdī, kad esmu beidzis strādāt, arī man daudz kas patīk un daudz kas nepatīk. Kabinetā man savas simpātijas un antipātijas ir jātur ciet; izeju ārā, un tad man ir – šššš! – beidzot jāplosās.

 

Rādi nepieklājīgus žestus mašīnā un lamā vietējo pārdevēju?

Jā, tas ir iespējams. Ar mani tik traki nav, bet arī man ļoti daudz kas nepatīk.

Redz, arī Latvijas Psihologu biedrība šķeļas un šķeļas, un vienojas, bet īstenībā – atkal šķeļas… Tas ir tas pats stāsts. Kurpniekam ar kurpēm ir, kā ir.

 

Vai terapeitam vajadzētu tikt galā ar savu dzīvi?

Jā un… (Ilgi domā.) …un jā. Es domāju, viņam vajadzētu. Tas būtu labi. Pašterapija ir problēma. Sabiedrība ir tik maza! Faktiski Latvijā ir grūti sev dabūt psihoterapeitu, tad ir jābrauc ellē ratā prom, tas ir komplicēti, šķiet – ja tā, tad labāk ne… Nav tik vienkārši. Bet terapeitam vajadzētu tikt galā ar savām problēmām. Arī kurpniekam būtu vēlams staigāt labās kurpēs. Ja viņš staigā labās kurpēs un visi zina – tās ir viņējās, viņš ir staigājoša reklāma.

 

Vai terapeitam ir vairāk resursu, lai tiktu galā ar savām problēmām?

Jā un nē. Cilvēki, kuri dzīvē ir saskārušies ar kādu no psihmācībām, ir vissmagākie klienti. Jo viņi visu zina un visu saprot, bet saprašana jau neko neatrisina. Drīzāk otrādi – tā padara problēmu tikai komplicētāku. Tādā gadījumā cilvēks ir iemācījies, kā pareizi runāt; iemācījies izšļukt no smagām tēmām, bet šīs prasmes vēl neko nenozīmē.

 

Mēs paliekam jūtošas būtnes, lai ko iemācītos.

Jā!

 

Ko tu gūsti savā darbā?

Man ir prieks runāties ar cilvēkiem. Kad es strādāju ar pāriem, dabonu vislielāko gandarījumu, jo pārī visi procesi notiek ātrāk. Faktiski, strādājot ar pāriem, katra sesija var būt pēdējā, un es nekad iepriekš nezinu – būs tā vai nebūs. Kad sesija beidzas un mēs vienojamies par nākamo laiku, tas vien man dod gandarījumu. Tātad cilvēki saprot, ka viņi te vēl kaut ko varēs dabūt.

Kad redzu – kādam kļūst labāk, ir prieks. Varbūt tikai mazlietiņ labāk, varbūt cilvēks pats to nemaz nezina vai neuzskata, ka tas būtu kas īpašs. Bet man ir prieks. Pirms tam es strādāju skolā, un tur man gandarījuma bija stipri mazāk nekā šajā darbā. Skolas sistēmā esi tikai mazs ritentiņš – pildi savu funkciju, un viss. Man tas nepatika. Kad es deviņdesmitajos gados sāku strādāt kā psihoterapeits, domāju: “Dīvaini, un tas ir darbs? Es nāku mājās, neesmu pārguris, drusciņ lidoju virs zemes, un par to vēl saņemu naudu?!” (Smejas.)

Redz, es biju fizikas skolotājs, un man gribējās savā dzīvē kaut ko mainīt. Faktiski – aizbēgt. Toreiz Latvijā psiholoģisko konsultēšanu nevarēja apgūt, es gadu mācījos Sanktpēterburgā. Pats zvanīju, braucu, un viņi mani pieņēma. Atgriezos mājās, sapratu, ka man patīk viss, bet tikai ne darbs skolā, un iestājos Universitātes aspirantūrā. Tad uzzināju, ka uz šejieni brauc zviedri – viens turienes latvietis ar diviem saviem kolēģiem organizēja trīsgadīgu apmācību psihodinamiskajā terapijā. Mācību laikā bija jāsāk strādāt ar klientiem. Grūti bija. Jutos nobijies, nezināju, ko darīt. Ko es tolaik vispār zināju! Biju galīgs iesācējs. Es daudz ko neredzēju un daudz ko nesapratu. Un, kad neredz un nesaprot, kas tur var būt!

 

Arī tava sieva ir psihoterapeite. Vai dzīvē nesanāk par daudz analīzes?

Pieļauju, ka mums ir mazliet vairāk analīzes nekā parastiem cilvēkiem. No vienas puses, analīze dod zināšanas, bet, no otras, – tāpēc dzīve vieglāka nekļūst. Iespējams, tikai palīdz īstajā laikā apstāties – varbūt drusku ātrāk, nekā apstātos bez zināšanām, bet varbūt arī ne – es nezinu. Pieļauju, ka arī parasti cilvēki var pietiekami labi apstāties.

Citādi mūsu pāra dzīve ir tāda pati kā visiem.

 

Abi kopā strādājat ar pāriem?

Jā, bet ne kopā. Es šajā istabā, viņa – tajā. Bija posms, kad mēs strādājām kopā, bet… Pāra attiecības sāka traucēt. Faktiski terapija sāka traucēt pāra attiecībām. Jo pāra attiecības nav, lūk, šādas (Rāda taisnu līniju.), ir šādas (Rāda uz augšu un uz leju.), bet darbā terapeitam ir jābūt vairāk vai mazāk līdzenam. Kad pāra starpā viss ir labi, var labi strādāt, bet kad ne… Ir terapeiti, kas strādā pārī, mēs tā nevaram.

 

Klienti ienesa viļņošanos jūsu attiecībās, vai arī jūs ienesāt viļņošanos klientu attiecībās?

Domāju, abējādi. Kad mēs piektajā vai sestajā laulības gadā sākām strādāt, bijām jauni un stipri vien trauslāki. Tagad, pieļauju, būtu citādi, bet mums pietiek ar to, ka plecu pie pleca jau strādājam ar grupām.

 

Atceros – kad tu mums pasniedzi lekciju par pāra dzīves cikliem, tas bija ļoti neizskaistināti. Vismaz es vakarā jutos gaužām nelāgi; zinu, ka arī dažas citas meitenes jutās līdzīgi. Tāda depresīva noskaņa… Šķita, ka mūža otrajā pusē pārī viss būs šausmīgi. Bez variantiem! 

Tā arī būs! (Izgaršodams vārdus.) Grūti būs. Bet ne šausmīgi. Un visas grūtības var pārvarēt. Es domāju, tas ir tā vērts.

 

Ko iegūst cilvēks, pārvarēdams grūtības attiecībās, salīdzinājumā ar to, kurš viens pats dzīvojas savā komforta zonā?

To, ka es neesmu viens pats. Kad esam pārī, mēs, protams, par to vien sapņojam – ak, kā es gribētu būt viens! Cilvēkam jau nekad nav labi ar to, kur viņš ir un kāds viņš ir. Domāju, tā ir milzīga vērtība – nebūt vienam pašam.

 

Šķiet, Tolstojs ir teicis – ja bail būt vienam, precēties nevajag.

Jā, tā viņš ir teicis, un tā arī ir. Kad pārī klājas grūti, tas ir šausmīgāk nekā tad, kad cilvēks ir viens. Tāds grūtais brīdis. Bet cilvēki, redz, tomēr dzīvo kopā. Šķiet, biheiviorālisti ir izskaitļojuši – labā jābūt piecas reizes vairāk. Ja reiz viņi ir tā izrēķinājuši (un man nav iemesla ar viņiem strīdēties), tātad ir vērts.

 

Šķiet, psihoterapeiti lasa, domā, attīstās visu mūžu. Ko būtisku esi sapratis pēdējā laikā? Padalies savās atrastajās pērlēs!

Es pieļauju, ka man ir daudz pērļu, tikai es pats nezinu, ka tās ir pērles. Varbūt kādu ir vērts pateikt, bet es nezinu, kuru. (Ilgi domā.) Nu labi… Es daudz domāju par to, kā man patīk strādāt, un esmu sapratis – man patīk, ja man izdodas vienkārši klausīties. Vienkārši klausīties. Man tas ļoti patīk! Cik daudz, vienkārši klausoties, iespējams sadzirdēt! Mēģināt saprast, kas ticis pateikts, nevis uzreiz uzdot nākamo jautājumu. Man patīk, ka es varu kļūt lēnāks. To es jūtu arī šodienas sarunā – o, es varu pauzēt, es varu klusēt, man nekur nav jāsteidzas…  Agrāk tā nebija. Tad es biju ātrāks. Varbūt nervozāks.

 

Kas tev ir palīdzējis nonākt pie rimtuma?

(Dobjā balsī.) Dzīve. Es domāju, mani puni. Kurus es šad un tad dabonu, un, tos dabūjis, es saprotu – tas tāpēc, ka lecos vai baigi steidzos.

 

Tu vari dalīties vēl kādā pērlē. Es varu pagaidīt, ieturot pauzi un nesteidzoties…

Man liekas, man neiznāks. (Pēc pārdomu brīža.) Man patīk mūsu Latvija. Man patīk! Katru reizi, kad atbrauc ciemiņi, es viņus, vadājot pa Rīgu un citur, domāju – cik te ir labi! Arī, kaut kur aizbraucot, saprotu – bet šeit ir labāk. Šitā ir laba zeme. Tik skaista. Tik dažāda. Un salīdzinoši mierīga. Cerams, tā arī paliks. Lai gan – maz ticams. Globalizācija dara savu.

 

Ko tu dari, lai līdzsvarotu sevi?

Es braucu ar riteni. Kad riteņa nav, daudz staigāju. Nedēļas nogalēs nodarbojos ar zemes darbiem, mājas būvēšanu un remontēšanu. Visu laiku ir, ko darīt. Re, kā sanāk – braucam atpūsties, bet atbraucam svētdienās noguruši. Kad viss ir sakārtots, ir jābrauc prom. Stulbi kaut kā! (Smejas.) Mums ir māja Raiskumā dabas lieguma zonā. Dzērves kliedz. Pagājušajā sestdienā bija atlidojušas. Suņi pat sāka riet. Man patīk.

 

Tev gribas atgriezties Rīgā?

Ja es tagad paliktu laukos, domāju, es nebūtu laimīgs. Neesmu tik ļoti rimts vientuļnieks. Man tomēr vajag cilvēkus. Ne daudz, mazās porcijās, bet man viņus vajag, un tur laukos, viņu nav. Dzīvē jau viss ir iekārtots tā, kā vajadzīgs. Beigt ēst vajag brīdī, kad vēl gribas. Braukt prom no laukiem mirklī, kad vēl kārojas palikt. Jo tad gribas vēl vairāk atgriezties, un, ja reiz tā, tad viss ir kārtībā. Rīgā man ne sevišķi patīk. Bet te ir darbs.

 

Ja tu varētu visu sākt no gala, vai tagad tu izvēlētos tādu pašu profesiju?

Domāju, ka jā. Skolotāja profesiju es noteikti neizvēlētos, bet šito noteikti. Man patīk, ka esmu saimnieks pats sev. Man patīk! Vecākā meita, septiņpadsmitgadīgā, man saka: “Psihoterapija?! Ar tiem murgiem gan es nestrādāšu!” Jaunākā meita saka, ka gribētu. Viņai ir četrpadsmit gadu.

 

Kā tev šķiet – kāpēc vecākā psihoterapiju sauc par murgiem?

Es pieļauju, ka viņa ir pietiekami vesela. (Gardi smejas.)

 

Vienmēr esmu gribējusi pajautāt – no kurienes tev tik ārzemniecisks akcents?

Starp citu, sen nebija neviens par to vaicājis… Sākumā cilvēki prasīja: “Vai jūs esat no turienes?” Bet es neesmu. Tepat Cēsīs esmu izaudzis un dzīvojis. Es neesmu Amerikā bijis, Anglijā varbūt tikai trīs dienas, Īrijā – divas. Es akcentu nekontrolēju. Varbūt tāpēc, ka es maz lasu latviski. Runas valoda gan nav teksta valoda… Es nezinu!

 

Tu ļauj sev nezināt.

Jā, es vienkārši dzīvoju. (Smejas.)

 

Sagatavojusi: Zita Vēvere

Foto: Irēna Goluba

2014. g. pavasaris