Salīdzinājumā ar citiem virzieniem, ģimenes psihoterapija ir salīdzinoši jauns psihoterapijas virziens, kas savu vispasaules nozīmi sāka iegūt pagājušā gadsimta 70tajos gados.
Ģimenes psihoterapija kā patstāvīgs virziens sāka veidoties 20 gadsimta 50tajos gados ASV. Tās ideju attīstību veicināja galvenokārt pētniecības darbi šizofrēnijas jomā. Tajā laikā tika uzskatīts, ka šizofrēnijas gadījumā tiek pilnībā zaudēta saikne ar realitāti, tomēr Virdžīnija Satīra novēroja, ka ģimenes locekļu apmeklējums ietekmē slimnieku emocionālo stāvokli. Virdžīnija Satīra strādāja ar kādu šizofrēnijas pacienti un panāca acīmredzamus uzlabojumus viņas psihiskajā stāvoklī. Kad paciente atgriezās mājās, viņa atgriezās atpakaļ ģimenes sistēmā, kur ģimenes attiecības bija tādas pašas kā iepriekš, un terapeitiskais efekts izzuda Tikai tad, kad tika iesaistīta gan pacientes māte, gan tēvs, uzlabojumi pacientes psihiskajā veselībā saglabājās.
Arī citu dažādu psihoterapijas skolu un virzienu pārstāvji jau agrāk bija novērojuši, ka pacienti pēc veiksmīgas individuālās psihoterapijas pabeigšanas, nonākot tikai savas ģimenes vidē atkal strauji atgriežas pie vecajiem uzvedības modeļiem.
Tomēr ģimenes psihoterapijas aizsākumi nav domājami bez attīstības, ko ievadīja humānistiskā psiholoģija ASV. Netiešie ģimenes psihoterapijas attīstības veicinātāji ir arī Reihs (Reich), Moreno (Moreno), Perls (Perls) un Rodžerss (Rogers).
Otrs ģimenes terapijas attīstības avots bija psihoanalīze. Tā, piemēram, Zigmunds Freids uzskatīja, ka ģimene ir būtisks atbalsta faktors psihoterapijā. Arī Junga un Ādlera darbos atrodamas idejas, kuras vēlāk pārņēma ģimenes terapeiti. Visbeidzot jāpiemin arī tas, ka daudzi ģimenes terapijas pionieri vispirms darbojās psihoanalītiski, piemēram, Nātans Akermans (Nathan Ackermann), Džeimss Freimo (James Framo), Ivans Boscormenijs-Nagijs (Iwan Boszormenyi-Nagy), Murejs Bovens (Murray Bowen), Limens Vinne (Lyman Wynne), Māra Selvini (Mara Selvini).
Ģimenes terapeitiskā un sistēmiskā teorija nav iespējama bez attīstības citās zinātnēs. Īpaši jāatzīmē Alberta Einšteina relativitātes teorija un V. Heizenberga nenoteiktības sakarības (relācijas) postulāts modernajā fizikā. Tas ļāva attīstīties jaunai paradigmai, aplūkojot attiecības starp objektiem un tādējādi attīstot jaunu redzējumu un pieeju fenomenu novērošanā.
Jau agri ģimenes psihoterapijas atziņas ar savām domām un pētījumiem no citām zinātņu nozarēm bagātināja Gregorijs Beitsons (Gregory Bateson). Kibernētika, informātika, semantika un antropoloģija deva idejas jaunai ģimenes psihoterapijas epistemoloģijas jeb izziņas teorijas attīstībai.
Ģimenes psihoterapiju veidoja daudzi psihoterapijas klasiķi un ģimenes terapijas skolas. Strukturāli stratēģiskās ģimenes terapijas skolas ietvaros spilgtākie pārstāvji bija Salvadors Minučins (S. Minuchin) un Dž. Heilijs (J. Haley). S. Minučins uzskata, ka ļoti svarīgas ir ģimenes apakšsistēmu (vecāku paaudze, vecvecāku paaudze, bērni) robežas, to izveide un saglabāšana, kā arī skaidri noregulēta hierarhija, kurā sistēmu nodrošina vecāku atbildība un lēmumu pieņemšanas kompetence.
Psihoanalītiski orientētā ģimenes terapijas skolas ietvaros strādāja N. Akermans, Dž. Freimo, I. Boscormenijs-Nagijs, M. Bovens, L. Vinne un Vācijā Helms Štīrlins (Helm Stierlin). Pie šī virziena sākumā piederēja arī Milānas grupa ap Māru Selvini-Palacoli (Mara Selvini-Palazzoli). Svarīgākie jēdzieni ir piesaistes un izstumšanas dinamika, deleģēšana, izlīguma dialogs, neredzamās lojalitātes starp paaudzēm un individuācija. Šī skola attīstīja metodi – darbs ar genogrammu, ko arī mūsdienās izmanto ģimenes un sistēmiskajā terapijā.
Uz izaugsmi un piedzīvojumu orientēta ģimenes terapijas skola ir uzskatāma par trešo lielo vēsturisko skolu. Galvenā šīs pieejas pārstāve ir Virdžīnija Satīra (Virginia Satir). Svarīgākie aspekti ir individuālās un ģimenes pašvērtības attīstība un paaugstināšana, komunikācijas modeļi ģimenē, savstarpējā cieņa un kongruence. Ģimenes rekonstrukcija, darbs ar metaforām, meditācija, transa indukcija un pirmkārt jau ģimenes skulptūras ir tās tehnikas, kuras arī vēl šodien izmanto ģimenes terapijā.
Vēl jāpiemin Murreijs Bouens (idejas par cilvēka evolūciju; makrodinamika; saplūšanas un diferenciācijas paterni), Džeijs Heilijs (direktīvā psihoterapija vērsta uz problēmas risinājumu), Karls Vitakers (iracionālisma pētījumi), Gregorijs Beitsons (sistēmisma idejas, dubulto sakaru fenomens) ,Kurts Levins (mazo grupu dinamika).
Pēdējo gadu teorijas attīstībā ģimenes terapiju aizvien vairāk pielīdzina sistēmiskajai terapeitiskajai konsultēšanai, sistēmisko terapiju saprotot kā ģimenes terapijas ideju tālāku attīstību un paplašināšanos.
Kopš 80.-tajiem gadiem jūtami pazūd atšķirības starp skolām. Par ierastu lietu ir kļuvuši integratīvi modeļi, viedokļi, tehnikas un intervences, veidojot daudzveidīgu piedāvājuma klāstu. Ģimenes psihoterapijas tālāko attīstību visdrīzāk var raksturot šādi:
- klasiskie modeļi (strukturālā ģimenes terapija, vairāku paaudžu modelis, uz piedzīvojumu orientēta ģimenes terapija, stratēģiskā ģimenes terapija un sistēmiski kibernētiskā ģimenes terapija),
- 2. pakāpes kibernētika (sistēmiski konstruktīvā terapija, reflektējošā komanda),
- naratīvās pieejas (terapija: konstruktīvi un palīdzīgi dialogi, terapija kā dekonstrukcija, uz risinājumu orientēta īstermiņa terapija).
Šobrīd tās visas veido ģimenes psihoterapijas un ģimenes konsultēšanas pamatus.
Ģimenes psihoterapija Latvijā
Latvijā ģimenes psihoterapija ir attīstījusies pirms trīspadsmit gadiem, kad to plašāk vietējiem speciālistiem sāka mācīt skolotāji no Vācijas. Apmācīt tiesīgi ģimenes psihoterapeiti Linde fon Keizerlingka un Arists fon Slipe sadarbībā ar Osnabrikas universitāti (Osnabruck, Vācija) realizēja Rīgā četru gadu izglītības programmu. 1998/99 gadā to pabeidza 21 speciālists. Vēl trīs gadu laikā tika Latvijā tika sagatavoti astoņi apmācīt tiesīgi ģimenes psihoterapijas pasniedzēji.
Paldies raksta tapšanā Maijai Biseniecei, Zintai Biseniecei, Sandim K. Dūšelim.
Rakstā izmantoti materiāli no Rainerta Hansviles raksta, Reinert Hanswille: Familientherapie S. 230 – 235 in: F. Stimmer: Lexikon der Sozialpädagogik, München 2000)
Ģimenes sistēmiskā psihoterapija – zinātniskais pamatojums
Par ģimenes sistēmiskās psihoterapijas kā zinātniski pamatotas terapeitiskas paradigmas aizsākumu pamatoti tiek uzskatīts laiks uzreiz pēc otrā pasaules kara. Pēc aktīvās karadarbības beigām Eiropā daudzas kara gados šķirtās ģimenes atkal satiekas un mēģina atjaunot dzīvi tās iepriekšējā formātā, taču tas bieži ir ļoti sarežģīti. Parādās virkne iepriekš nebijušu jautājumu un problēmu, kas nonāk garīgās veselības jomā strādājošo profesionāļu uzmanības lokā. Galvenais jautājums, kas tiek formulēts attiecībā uz ģimeņu sistēmām tajā laikā ir ģimenes kā sistēmas loma viena ģimenes locekļa emocionālo problēmu izraisīšanā un uzturēšanā.
Tiek uzskatīts, ka pēckara gados, ģimenes sistēmiskās psihoterapijas attīstību līdz atsevišķai, labi attīstītai psihoterapijas „skolai”, veicināja un sekmēja sekojoši galvenie faktori:
- Psihoanalītiskās terapijas darbības spektra paplašināšanās no klasiskās individuālās psihoanalīzes līdz psiholoģiskas palīdzības sniegšanai vairākiem ģimenes locekļiem vienlaicīgi. Šajā jomā par pionieri tiek uzskatīts psihoanalītiķis Nātans Akermans (Nathan Ackerman), kurš jau sākot ar 1937. gadu bija publicējis zinātniskus rakstus par ģimenes kā dimaniskas psihosociālas sistēmas lomu indivīda garīgās veselības jomā.
- Vispārējās sistēmu teorijas attīstība, kam raksturīgs pētniecisks uzsvars uz dažādu sistēmas daļu savstarpējām attiecībām, kas savukārt ietekmē savstarpēji saistīto veselumu (sistēmu). Lielu darbu šajā jomā paveica antropologs Gregorijs Beitsons (Gregory Bateson), kuram pieder ideja par vispārējo kibernētikas principu saistīšanu ar komunikācijas procesiem starp cilvēkiem, tai skaitā psihopatoloģijas anamnēzes procesā.
- Pētījumi saistībā ar ģimenes sistēmas lomu viena ģimenes locekļa saslimšanā ar šizofrēniju.
- Ģimenes konsultāciju un bērnu konsultēšanas izglītības kontekstā attīstība.
- Aizvien pieaugošā interese par jaunām pieejām psihoterapijā, jo īpaši grupu terapijā.
Liela daļa teorētiķu uzskata, ka ģimenes sistēmisko psihoterapiju par pilnībā attīstītu terapijas novirzienu var sākt uzskatīt no brīža kad 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā Mjurejs Bovens (Murray Bowen) noformulē astoņus faktorus, kas ietekmē jebkuras ģimenes funkcionalitāti:
- Patības diferenciāciju,
- Triangulāciju,
- Kodolģimenes emocionālo sistēmu,
- Ģimenē valdošo projekciju procesu,
- Emocionālo izolētību,
- Informācijas nodošanu ģimenē vairākās paaudzēs,
- Bērna vietu ģimenē pēc piedzimšanas secības,
- Sabiedrības vispārējo tendenci uz regresiju.
Mūsdienās ģimenes sistēmiskā psihoterapija ir attīstījusies par klīniski un zinātniski pamatotu, demokrātisku psihoterapijas paradigmu, kas sevī harmoniski apvieno dažādas pieejas – psihodinamisko, humānistisko, strukturālo, uz komunikāciju vērsto, biheiviorālo, eksistenciālo un grupu terapijas pieeju. Šeit minētās dažādās pieejas atspoguļojas arī daudzajās psihoterapeitiskajās intervencēs un tehnikās, ko pielieto ģimenes sistēmiskā psihoterapijā – ģimenes sistēmas diagnostikā, komunikācijas iemaņu attīstīšanā, lomu spēlēs, ģimenes skulptūrās, darbā ar genogrammām un daudzās līdzīgās.
Latvijā ģimenes sistēmisko psihoterapiju praktizē psihoterapeiti, kuri ir ieguvuši atbilstošu specializēto ģimenes psihoterapeita izglītību (4 gadi) papildus akadēmiskajai pamatizglītībai medicīnā, psiholoģijā vai kādā citā radniecīgā zinātņu nozarē. Lai uzturētu un celtu savu profesionālo līmeni, ģimenes sistēmiskā psihoterapijā praktizējošie psihoterapeiti saskaņā ar profesijas standartiem regulāri piedalās supervīzijās, tālākizglītības semināros un konferencēs gan Latvijā, gan ārzemēs.
Avoti:
Godenberg, I. & Goldenberg, H. (1980) Family Therapy: An Overview. Pacific Grove, CA: Brooks & Cole.
L’Abate, L., Ganahl, G. & Hansen J.C. (1986) Methods of Family Therapy. Engelwood Cliffs, NJ: Prentice-Hall.
Imber-Black, E., Roberts, J., & Whiting, R. (Eds.). (1988) Rituals in Families and Family Therapy. New York: W.W. Norton & Company.
Raksta autors: Gatis Līdums