Arista fon Šlipes atklātā vēstule Bertam Hellingeram

Arista fon Šlipes atklātā vēstule Bertam Hellingeram:

Arist von Schlippe vestule

2.5.2004

(Atbildīgā persona Preses likuma izpratnē ir vēstules autors.)

Privātdocents Dr.phil. Arists fon Šlipe,

mācību grāmatas “Sistēmiskā psihoterapija un konsultēšana” autors

Herrn Bert Hellinger

Urbanweg

83471 Bischofswiesen

Mīļais Bert!

Man ir ļoti grūti rakstīt šo vēstuli, bet tas ir jādara. Tā ir “atklāta vēstule”, jo domāta ne tikai Tev, bet arī sistēmiskās psihoterapijas kolēģēm un kolēģiem.

Kas ir vēstules galvenā būtība? Tā ir pilnīga atteikšanās no Tevis. Es iekšēji atvadījos no Tevis jau sen, pēc tam, kad ilgu laiku biju ļoti iespaidots. Tomēr sākumā uzskatīju, ka daudzie kritiskie raksti par Taviem izteikumiem un pieeju, par ko dzirdēju no citiem, ir pārspīlēti, un atsevišķi teikumi ir izrauti no kopējā konteksta. Vēlāk mēģināju attaisnot Tavu viedokli, domājot, ka tā ir vecuma pazīme, kad attieksme kļūst arvien neelastīgāka. Ilgi centos nerunāt par to. Kad klusēt vairs nebija iespējams, jo cilvēki pastāvīgi jautāja, ko es par to saku, daudzās sarunās vienmēr norādīju, ka esmu ļoti daudz mācījies no Tevis, uzsvēru, ko augsti vērtēju Tevī, un iestājos par to, ka notikumiem saistībā ar Tevi, kas atspoguļoti daudzos rakstos un acīmredzot pelnījuši pamatotu kritiku, nekādā gadījumā nevajadzētu mazināt iespēju uzskatīt pieeju darbā ar izvietojumiem par sistēmisku un pārstāvēt to citā nozīmē un izpratnē.

Es aizstāvēju Tevi pret pārmetumiem, ka Tavās koncepcijās saskatāmas fašistiskās domāšanas saknes, un ne vienreiz vien paudu nožēlu par to, ka teorijas, kas sniedz interesantus un vērtīgus ierosinājumus augsti kvalificētu psihoterapeitu apmācību kontekstā, zaudē savu vērtību lieliem pasākumiem piemītošā šova rakstura dēļ. Šodien es atzīstu, ka tā bija mana kļūda uzaicināt Tevi uz tādu pasākumu 1995. gadā Brēmenē. Sarīkojot liela formāta prezentāciju, es pats veicināju Tavu koncepciju vērtības krišanos. Domāju, ka Tu zaudēji mēra izjūtu milzīgā cilvēku pieplūduma dēļ. Un tagad draud sabrukt viss, ko Tu izveidoji, un varbūt vēl vairāk, jo simtiem un, iespējams, pat vairāk psihoterapeitu, kas savā pieejā atsaucas uz Tevi, atsaucas arī uz sistēmisko psihoterapiju. Grāmatā “Divējādā laimes daba” (“Zweierlei Glück”) Tava pieeja tika nostiprināta kā sistēmiskā pieeja un kopš tā laika ir saistīta ar šo metodi.

Es esmu Sistēmiskās biedrības priekšsēdētājs, kas ir viena no divām lielākajām sistēmiskās psihoterapijas jumta organizācijām, un ― ne tikai tāpēc, ka tas skar mani personiski un ir sagādājis vilšanos ― man nav vienaldzīgs notiekošais. Mēs, Sistēmiskās biedrības psihoterapeiti, esam centušies ieņemt diferencētu nostāju un neesam piebalsojuši nediferencētai kritikai vai ignorējuši polemiku, kā mēdz rīkoties daudzi kritiķi. Mums bija svarīgi iezīmēt skaidru robežu starp konstelācijas darbu, kas ir savienojams ar sistēmiski konstruktīvistisko domāšanu, un tādu, kas neatbilst un neder tai. Tomēr rūkšana un plosīšanās “sistēmiķu aprindās” turpinās, un mani nopietni satrauc arvien pieaugošā polarizācija, ko izjūtu kā paša radītu šķelšanos.

Tagad nākuši klāt vēl daži jaunumi. Kāds kolēģis man uz e-pastu atsūtīja interneta adreses, kurās lasu šādus Tavus izteikumus:

  • “Ebreju tauta dzīvos mierā ar sevi, saviem arābu kaimiņiem un pasauli tikai tad, kad arī pēdējais ebrejs būs noskaitījis lūgšanu mirušā Hitlera piemiņai” (“Mit der Seele gehen”, 2001, 50. lpp.).
  • Un “Hitleram veltītā runa”: “Ja es cienu tevi, es cienu arī sevi. Ja es neieredzu tevi, es neieredzu arī sevi. Vai tad es drīkstu mīlēt tevi? Varbūt man jāmīl tevi, jo pretējā gadījumā es nedrīkstu mīlēt arī sevi?” (“Gottesgedanken”, 247. lpp.).
  • Vienlaikus redzu fotoattēlus, kā Tu ievācies bijušajā Reiha Kancelejā Berhtesgādenā, savā pašreizējā miteklī.

Man tiešām vairs nav, ko teikt. Pareizāk sakot, man vēl ir milzum daudz, ko teikt! Atceros, cik vīlies biju, kad mans Izraēlas draugs, kuram biju iedevis Tavu video par konstelācijas darbu ar holokausta upuriem un viņu pēcnācējiem, teica, ka sašutuma un Tavas augstprātības dēļ neesot varējis noskatīties filmu līdz beigām. Šodien domāju, ka esmu vīlies Tevī (un, protams, man pašam jāuzņemas atbildība par to). Es nebiju pamanījis to, ko man draugs uztvēra ļoti asi. Vai tagad teiksi, lai viņš kā ebrejs vispirms paklanās saviem vecākiem ― abi poļu koncentrācijas nometņu upuri ― vai Hitlera priekšā, kā rakstīts Tavā grāmatā “Gottesgedanken”? Tas nu ir par traku, Bert! Tavus izteikumus “Hitleram veltītajā runā” es uzskatu par izplūdušiem vērtējošiem spriedumiem, kas savā vispārīgumā attiecas uz visiem cilvēkiem ― ikviena cilvēka pamattiesības ir būt atzītam un cienītam, pat ja viņš šīs tiesības ir liedzis miljoniem citu cilvēku. Hitlers iemieso visdziļākos un neprātīgākos maldus, kādos cilvēks var nonākt ― un arī iegrimt ― īpašā vēsturiskā situācijā. Ir un būs nepareizi relativēt to ar vienalga kādiem jēdzieniem un aprakstiem.

Šodien vēlos paust skaidru attieksmi pret Tevi, neslēpjoties aiz vispārējiem izteikumiem vai biedrības viedokļa. Man jāsaka un es gribu ļoti skaidri pateikt, ka neatbalstu to, ko esmu dzirdējis un uzzinājis par Tevi pēdējos gados ― ne krasos cēloņu piedēvējumus, ne ļoti sašaurināto izpratni par psihosomatiskām sakarībām, ne priekšstatus par dalīšanos “patiesībā”, ne arī par vīriešiem un sievietēm paustos apgalvojumus, kas kļūst arvien vispārīgāki. Un tagad Tavi pēdējie izteikumi par ievākšanos Hitlera mājā. Manuprāt, tie liecina par pilnīgu instinktu trūkumu. Tas nevar būt! Es to nespēju saprast! Es noraidu jebkāda veida aprakstus, kas saistīti ar absolūtismu un totalitārismu, tomēr redzu, ka Tu arvien vairāk ieslīgsti tajos.

Tas viss būtu Tava personiskā vai kāda grupējuma, piemēram, sektas lieta, ja vien koncepcijas, kuras Tu izmanto un propagandē, daļēji nebūtu nākušas no sistēmiskās ģimenes psihoterapijas un sabiedrībā netiktu daļēji pielīdzinātas tai. Vai Tu apzinies, ko tādējādi esi nodarījis sistēmiskajai psihoterapijai? Tu droši vien atkal pateiksi kaut ko gudru, piemēram, ka neesi atbildīgs par to, ko ar Tavu pārstāvēto teoriju dara Tavi skolēni – ak, es aizmirsu, Tev taču tādu nav. Es uzskatu, ka Tu esi atbildīgs! Tu paņēmi un attīstīji tālāk koncepcijas, kas tiek izmantotas sistēmiskajā psihoterapijā, un kuras var izmantot arī turpmāk, ja vien tās pielieto profesionāli rūpīgi un piesardzīgi. “Darbam ar izvietojumiem pēc Hellingera” nav nekāda sakara ar sistēmisko psihoterapiju, kā es to izprotu! Pastāvēja iespēja ― un astoņdesmito gadu beigās, kad iepazinos ar Tevi, es domāju, ka tas tā varētu būt ―, ka Tavas koncepcijas varētu papildināt sistēmisko psihoterapiju ar interesantiem aspektiem, ka Tu kā iespēju varētu piedāvāt heiristisko metožu kopumu, kas palīdz labāk izprast to, kas notiek sistēmās, un uz tām balstītas tehnikas, kas noder psihoterapijā. Tāpēc arī, neraugoties uz zināmu pretestību, es parūpējos, lai nodaļa par šīm koncepcijām tiktu iekļauta mācību grāmatā “Sistēmiskā psihoterapija un konsultēšana”.

Pēc manām domām, daudzas Tavas idejas, kuras iepazinu, arī šodien ir rosinošas un noderīgas. Tomēr es redzu, kā Tu pats devalvē visu labo, ko esi izveidojis. Ar neizprotamiem komentāriem un visziņa attieksmi Tu padari par izsmieklu un noved divdomīgā situācijā ne tikai sevi, bet arī sistēmisko psihoterapiju. Visvairāk man žēl, ka Tu varēji virzīt tālāk psihoterapiju kopumā, tomēr Tava attīstība aizgāja citu ceļu.

Ja Tu būtu klusējis, Bert!

Ardievu!

Arist von Schlippe