Ģimenes psihoterapijā pastāv uzskats, ka indivīda un ģimenes grūtības (problēmas) rodas un tiek uzturētas visu ģimenes locekļu mijiedarbībā. Tā vietā, lai priekšplānā izvirzītu un strādātu ar indivīda problēmām, ģimenes psihoterapijā strādā ar visu ģimeni – tās sistēmu, struktūru un attiecību formām, mijiedarbību stiliem.
Ģimene tiek aplūkota kā viens veselums, un viena cilvēka problēma tiek apskatīta ģimenes kontekstā, jo katrs indivīds ir ģimenes sistēmas daļa.
Pāru un ģimenes sistēmiskā terapija palīdz radīt un pilnveidot ģimenes dzīves kvalitāti.
Ģimene ir atvērta sistēma, kurā notiek pastāvīga savstarpējā apmaiņa starp tās locekļiem un apkārtējo vidi. Turklāt tā ir pašorganizējoša sistēma, kuras pārmaiņu avots un iespēja atrodas iekšienē. Tas nozīmē, ka ģimeni veidojošie cilvēki tā vai citādi rīkojas konkrētas ģimenes sistēmas darbības likumu ietekmē.
Ģimenes psihoterapija palīdz ģimenes locekļiem mainīt neprasmīgas, savstarpēji noliedzošas attiecības ģimenē, veicina lielāku savstarpējo sapratni, iecietību un laipnību.
Sistēmiskā psihoterapija ir balstīta uz mūsdienu sistēmteorijām, kurām ir liela nozīme arī citās zinātņu jomās. Tās ļauj izprast, kā darbojas kompleksas dinamiskas sistēmas, tai skaitā sarežģītas biopsihosociālās sistēmas. Uz sistēmiskās teorijas bāzes tika izstrādātas intervences cilvēka biopsihosociālo uzvedības modeļu maiņai ar mērķi samazināt vai novērst ciešanas.
Sistēmiskajā pieejā ģimene ir galvenais, tomēr ne vienīgais un ne vienmēr svarīgākais psihisko traucējumu sociālais konteksts. Ievērojot to, ka ģimene ir atvērta sistēma, psihoterapeiti strādā ne tikai ar bioloģiskām ģimenēm vai pāriem, starp kuriem pastāv juridiski noformētas attiecības. Bez abiem partneriem un vecākiem problēmas risināšanai tiek piesaistīti arī bērni un pārējie radinieki, piemēram, vecvecāki, kā arī citas svarīgas personas un palīdzošo profesiju pārstāvji – ārsti, skolotāji, sociālie darbinieki u.c. Viņu iesaiste psihoterapijas procesā notiek tieši un/vai netieši, uzdodot īpašus jautājumus par sistēmas locekļu uzvedību, iespējamām izjūtām un nolūkiem. Pāru psihoterapija ar hetero- vai homoseksuāliem pāriem tiek uzskatīta par ģimenes psihoterapijas paveidu.
Sistēmiskā psihoterapija neatbalsta mijiedarbības un struktūras, kas pastiprina simptomus ģimenē, tā apšauba disfunkcionālus problēmas risinājumu veidus un sastingušus, attīstību ierobežojošus ģimenes stāstus. Sistēmiskās psihoterapijas mērķis ir atbalstīt jaunus, veselību veicinošus ģimenes mijiedarbības veidus, rosināt meklēt jaunus problēmas risinājumus un radīt jaunus ģimenes stāstus. Psihoterapeitiskā darba galvenās metodes ir sistēmiskie jautājumi, lai noskaidrotu sakarības starp simptomiem un attiecībām, simptomu un citu problēmu pozitīvā pārformulēšana, tādas simboliski metaforiskās metodes kā genogramma un ģimenes skulptūra, reflektējošā komanda, kā arī īpašas intervences psihoterapijas procesa noslēguma fāzē un jaunu ģimenes rituālu izveide (sal. von Schlippe & Schweitzer, 1996).